Intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumi kļuva aktuāli, kad tiesību īpašnieki saprata, ka viņu jaunrades rezultātā radītais darbs tiek atdarināts vai izmantots bez atlīdzības izmaksāšanas tiesību īpašniekam. Vienkārši runājot, darbs vai tā daļa tika nozagti. Pilnveidojoties sabiedrībai, pilnveidojas arī tiesību normas, kuras ierobežo sabiedrības locekļu dažādas tiesības. Intelektuālā īpašuma tiesības šajā ziņā nav nekāds izņēmums.
Viens no mehānismiem tiesību aizsardzībai, ko saviem iedzīvotājiem piedāvā valsts, ir izveidotās procesuālās tiesību normas, kuras civiltiesisko strīdu risināšanai ir ietvertas Civilprocesa likumā (turpmāk tekstā – CPL). Tā kā ar katru gadu palielinās to materiālu apjoms, kuros tiek apskatīti un analizēti dažādi tiesību un tiesību normu piemērošanas jautājumi, šo rindu autors vēlas paust savu redzējumu par atsevišķām tiesību normām, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma piemērošanas jautājumiem un var skart ikvienu intelektuālā īpašuma īpašnieku, kurš savas tiesības vēlēsies aizstāvēt tiesas ceļā.
Raksta mērķis ir sniegt skatījumu uz intelektuālā īpašuma dažiem aspektiem, kuri ietekmē tiesību īpašnieka tiesības, kā arī novērtēt to atbilstību Latvijas Republikas uzņemtajām starptautiskajām saistībām un Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – ES) direktīvām, kuras iesaka tiesisko jautājumu risināšanas kārtību Eiropas kopienā (turpmāk tekstā – EK).
Rakstā tiks apskatīti tikai divi, pēc autora domām, ļoti svarīgi jautājumi, kas saistīti ar CPL 34. panta pirmās daļas 4.1 punktu, 250.10 un pavisam nedaudz arī 250.17 pantu.
Intelektuālais īpašums CPL izpratnē
CPL 34. panta pirmās daļas 4.1 punkts pašreizējā redakcijā nosaka, ka "(..) par pieteikumu par autortiesību un blakustiesību, datu bāzu aizsardzības (sui generis), preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, patentu, dizainparaugu, augu šķirņu, pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju (turpmāk – intelektuālā īpašuma tiesības) pārkāpumiem un aizsardzību – 150 latu (..)". Minētais likuma teksts ir nepilnīgs, jo tajā nav norādīti tādi būtiski intelektuālā īpašuma veidi kā adreses jeb mājas vārdi (domain names),1 biznesa metožu patentēšana,2 zinātnība (know-how).3 To, ka tie ir intelektuālā īpašuma veidi, pamato tas, ka atsevišķiem veidiem ir sniegts regulējums Latvijā pieņemtajos un spēkā esošajos normatīvajos aktos, kā arī ES veiktie sagatavošanās darbi turpmākā regulējuma izstrādāšanai. Piemēram, Ministru kabineta (turpmāk tekstā – MK) 2008. gada 29. septembra noteikumi Nr. 798 "Noteikumi par atsevišķu horizontālo sadarbības vienošanos nepakļaušanu Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktajam vienošanās aizliegumam",4 kur minēti jautājumi par pētniecību un izstrādni – zinātnības (know-how) iegūšanu. Tas minēts arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 477. plenārās sesijas, kas notika 2012. gada 18. un 19. janvārī, pieņemtajā atzinumā.5 Tajā bez vispār zināmiem intelektuālā īpašuma veidiem tiek minēti pētniecība, tehnoloģiskā inovācija vispārīgā nozīmē, visi elementi, kuru pamatā ir jaunrades un radošuma jēdziens, ražošanas noslēpumi u.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.