Palūkojoties plašāk, noziedzīgo nodarījumu recidīva fakts rosina mūs izvērtēt ne vien krimināltiesību sistēmu, bet arī citu nozaru ieguldījumu recidīvās noziedzības novēršanā. Vai likumpārkāpējam pieejamais atbalsts, rehabilitācijas un resocializācijas pakalpojumi ir pietiekami tam, lai novērstu jaunu noziedzīgu nodarījumu?

Līdz šim Latvijā nepietiekami mēģināja atbildēt uz šiem jautājumiem, lai gan plašāka recidīvās noziedzības izpēte un diskusija sekmētu efektīvāku valsts politiku noziedzības problēmas mazināšanai.

No krimināltiesību sektora tiek sagaidīts, ka tas ietekmēs noziegumu recidīvu un panāks atkārtotu noziegumu izdarīšanas samazināšanos.³ Latvija nav izņēmums un līdzīgi kā daudzas citas valstis krimināltiesību sektoram ir izvirzījusi mērķus un uzdevumus, kas saistīti ar noziedzības ierobežošanu un jaunu likumpārkāpumu novēršanu. Šāds justīcijas sektora mērķis ir iekļauts arī Latvijas Republikas Krimināllikumā⁴ (turpmāk – KL), kur līdztekus vainīgās personas sodīšanai soda mērķis ir panākt to, ka gan notiesātās personas, gan citas personas atturas no jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas (KL 35. pants). Ar 2012. gada 12. decembra likumu "Grozījumi Krimināllikumā" (stājās spēkā 2013. gada 1. aprīlī) soda mērķis tiek precizēts, papildinot to ar jaunu saturu – t.sk. paredzot, ka soda mērķis ir arī sodītās personas resocializācija.

No minētā izriet, ka efektīvai sodu izpildes sistēmai jāspēj ietekmēt noziedzīgo nodarījumu recidīvu, tāpēc recidīva rādītājus var labi izmantot, lai novērtētu sodu izpildes sistēmas efektivitāti. Latvijas justīcijas laukā recidīvās noziedzības rādītāji kā justīcijas sistēmas efektivitātes rādītāji netiek izmantoti, recidīvā noziedzība Latvijā kopumā ir maz pētīta,⁵ un līdz šim Latvijas krimināltiesību un kriminālsodu izpildes sektoram ir bijis jāpaļaujas uz citās valstīs veiktiem pētījumiem un to secinājumiem un jāizmanto dati, kas tikai fragmentāri sniedz priekšstatu par recidīva apmēriem.