"Vislabākie likumi nevar likt konstitūcijai darboties, ja tikumi tam rada šķērsli; savukārt tikumi spēj vērst par labu vissliktākos likumus. Tā ir vispārzināma patiesība, taču mani pētījumi atkal un atkal pie tās nonāk."

Aleksis de Tokvils(Alexis de Tocqueville)¹

Autora nostāju – gan vispārīgi par ideju iekļaut Satversmē izvērstu preambulu, gan par konkrēto Egila Levita izstrādāto projektu – var raksturot kā mēreni skeptisku un atturīgi pozitīvu. To var rezumēt šādi: (1) papildināt Satversmi ar preambulu ir iespējams un pat vēlams, taču (2) šādai preambulai diemžēl būs vājināta leģitimitāte, tomēr (3) šo trūkumu var daļēji novērst, rūpīgi veidojot preambulas projekta saturu un izmetot no tā visu lieko, un (4) E. Levita piedāvātajā projektā ir šādas liekas lietas. Nobeigumā autors paskaidros, kādēļ, viņaprāt, latviešu tautas identitātes "kristīgo sakņu" uzsvēršana preambulā būtu pilnīgi pareiza (5). Tagad autors sīkāk izskaidros un pamatos katru no šīm piecām tēzēm pēc kārtas.

Pirmā tēze: Papildināt Satversmi ar prembulu ir iespējams un pat vēlams

Sāksim ar pirmo atziņu, kurai būtu jābūt pašsaprotamai, un proti: Latvija ir neatkarīga un suverēna valsts (sk. Satversmes 1. pantu). Līdz ar to Latvijas konstitucionālajiem likumdevējiem ir pilnas tiesības demokrātiskā ceļā grozīt savas valsts pamatlikumu, neprasot nedz atļauju, nedz padomu nevienam ārpus tās. Vienīgais izņēmums no šīs rīcības brīvības varētu būt gadījums, kad konstitūcijas grozījumi skartu citu valstu suverēnās tiesības (piemēram, pasludinot visu Pleskavas apgabalu par Latvijas teritoriju) vai nonāktu pretrunā ar ius cogens jeb civilizēto tautu vispāratzītajiem absolūtajiem starptautisko tiesību pamatprincipiem (piemēram, pasludinot Latviju par pirātu republiku, kas piekopj vergu tirdzniecību). Visos pārējos gadījumos Satversmes grozīšana vai jaunas Satversmes pieņemšana ir Latvijas iekšējā lieta, kas ietilpst tikai un vienīgi Latvijas konstitucionālo likumdevēju kompetencē.

Vēsturē ir zināmi gadījumi, kad par konstitucionālu normu projektu tiek brīvprātīgi lūgts padoms kādai trešajai pusei. Piemēram, pašreizējās Īrijas konstitūcijas projekts pirms tā apstiprināšanas 1937. gadā tika pa diplomātiskiem kanāliem nosūtīts Romas pāvestam Pijam XI, lai tas apstiprinātu projekta satura atbilstību Katoļu baznīcas sociālajai mācībai; pāvestam tomēr pietika gudrības palikt neitrālam un atturēties no jebkāda pozitīva vai negatīva atzinuma sniegšanas.² Konkrētajā gadījumā konstitūcijas projekta sūtīšana uz Vatikānu bija toreizējā premjerministra Eimona de Valeras labprātīga iniciatīva, bet tā nekādā gadījumā nebija Īrijas valsts pienākums. Tāpat arī Latvijai nav absolūti nekāda tiesiska pienākuma sūtīt Satversmes preambulas projektu izvērtēšanai jebkādai trešajai pusei, vai tā būtu kāda ārvalsts, Romas pāvests, dalailama, Svazilendas karalis, Apvienoto Nāciju Organizācija utt. Arī šo komentāru autors raksta tikai un vienīgi kā Latvijas Republikas pilsonis, kurš ir gatavs diskutēt par piedāvāto preambulas projektu tikai ar citiem tās pašas valsts pilsoņiem – jo tā ir mūsu, Latvijas pilsoņu, iekšējā lieta. Tas ir elementāras pašcieņas un veselā saprāta jautājums.

Var gadīties, ka kādas valsts konstitūcijas grozījumi var nonākt pretrunā ar kādu agrāk noslēgtu un spēkā esošu starptautisku līgumu; šajā gadījumā starptautiskais līgums ir jādenonsē. Taču E. Levita piedāvātais Satversmes preambulas projekts nekādas Latvijas valsts starptautiskās saistības neskar, līdz ar to šis jautājums te sīkāk nav jāaplūko.

E. Levita piedāvātā Satversmes preambulas projekta saturu var iedalīt divās kategorijās. Pirmkārt, preambulas projekts min Latvijas valsts izveidošanas apstākļus un tās virsmērķus, kuri, kā pats E. Levits pilnīgi pareizi raksta, ir "loģiski pirms valsts izveidošanas izvirzītie, ar valsts izveidošanu īstenotie mērķi, [kas] ir ilglaicīgi, beztermiņa, mūžīgi mērķi". Pie šīs kategorijas pieder atziņa par Latvijas valsti kā latviešu nācijas nacionālo valsti; par to, ka mūsu valsts pirmmērķis ir "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību", Latvijas valsts neatkarības, tautas suverenitātes, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas neaizskaramība utt. Otrkārt, preambulas projektā ir ietvertas arī dažādas plašas politiski programmatiskas nostādnes, sākot ar "katra cilvēka un visas tautas labklājības nodrošināšanu".

Ciktāl runājam par Latvijas valsts virsmērķu definēšanu, pirmais secinājums, kas rodas pēc E. Levita projekta izlasīšanas, ir šāds: tas ir dziļi dogmatisks dokuments, kas pēc savas būtības atgādina kristīgās baznīcas dogmu formulējumus. Vai tas ir slikti? Gluži otrādi: tas ir lieliski! Padomju antireliģiskās propagandas un smadzeņu skalošanas iespaidā lielā mūsu sabiedrības daļā ir iesakņojies priekšstats, ka "dogmas" jēdziens ir kaut kas slikts, ļaunās inkvizīcijas moku pagrabus atgādinošs. Taču diez vai kāds no mūsu kolēģiem apzinās šā jēdziena reālo nozīmi. Un proti, dogma ir kāda patiesība, kuru skaidros vārdos noformulē uz to pilnvarots orgāns, reaģējot uz mēģinājumiem šo patiesību apstrīdēt. Līdz ar to dogmas jēdziena nepieciešamais priekšnosacījums ir šaubas: brīdī, kad kāds sāk nopietni apšaubīt un apstrīdēt kādu līdz šim pašsaprotamu patiesību, tā acumirklī pārstāj būt pašsaprotama un kļūst par dogmu, kas ir skaidri jāformulē un kuras patiesums ir jāizskaidro, jāpamato un jāaizstāv. Ja lietojam aptuvenu matemātisku analoģiju, tad pašsaprotama patiesība ir aksioma, bet dogma ir teorēma.

Ilustrēsim šo salīdzinājumu ar vienu vēsturisku piemēru no daudziem: līdz pat 8. gadsimtam gan Austrumu, gan Rietumu baznīcā visiem likās pašsaprotami, ka Jēzu Kristu un svētos drīkst attēlot gleznās un skulptūrās un šos attēlus godināt. Taču 726. gadā Bizantijas imperators Leons III Isaurietis uzsāka "bilžu grautiņu" jeb ikonoklasma politiku, pasludinot svētbilžu godināšanu par zaimojošu un liekot tās masveidā iznīcināt.