CL centrālais vadmotīvs ir formas brīvība. Taču apmaldījušās CL normu labirintā, doktrīna un tiesu prakse kādu laiku ir atbalstījušas pretēju viedokli – CL visiem darījumiem nosaka rakstisku formu kā nosacījumu prasības celšanai. Lai gan tik radikāls skatījums uz formas (ne)brīvību liekas jau ir pagātnē, tomēr CL regulējums vēl aizvien satur neatrisinātas mīklas.

Diez vai arī šajā rakstā var sniegt tādu risinājumu, kas novērstu visas interpretācijas problēmas. Tam traucē tas, ka visdrīzāk pašiem CL un tā priekšteča – Baltijas Vietējo likumu kopojuma (turpmāk – BVLK) – autoriem nav bijusi skaidra izpratne par to, kādēļ un vai vispār darījumu formālisms būtu atbalstāms. Taču svarīgs ir nevis likums, kuru autori nav uzrakstījuši, bet likums, ko tie ir uzrakstījuši. CL šodienas redakcijā ir neapšaubāmi pretrunīgs attiecībā uz rakstiskās formas nozīmi, taču šīs pretrunas ir iespējams vismaz daļēji racionalizēt tādā veidā, lai tiktu panākts saprātīgs rezultāts. Tieši šāda racionalizācija ir šī raksta galvenais mērķis.²

Papildus raksta centrālajam tematam tajā tiek skarti arī citi civiltiesību jautājumi. Rakstā apskatīti jautājumi par atcēlēja līguma, līgumu grozījumu un priekšlīguma formu, kā arī analizēts priekšlīguma saistošais spēks.

I. Likumā noteikta darījuma rakstiska forma

CL 1473. pants pasludina darījumu formas brīvības principu, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus. Savukārt CL 1475. pants šķietami vispārīgi deklarē – darījums, kas nav ietērpts īpašā formā, ja to ir prasījis likums, vai kad līdzēji darījuši darījuma spēku atkarīgu no tā ietērpšanas attiecīgajā formā, ir spēkā neesošs. Uzreiz jānorāda, ka doktrīna attiecina šo normu uz rakstiskas formas prasību.³ Autoraprāt, šāda interpretācija nav atbalstāma. CL 1475. pants attiecas vienīgi uz kvalificētu rakstisku formu, tas ir, darījumiem, kas apliecināmi pie notāra vai citām amatpersonām.⁴ Līdz ar to sīkāk šajā nodaļā CL 1475. pantu neanalizēsim.

CL 1482. pants atkārtoti nostiprina formas brīvības principu, šoreiz jau attiecinot to tieši uz rakstiskas formas izvēli. Šī principa robežas ieskicē CL 1483. pants, uzskaitot gadījumus, "kad likums prasa darījuma rakstisku formu".⁵ Rakstā pievērsīsim uzmanību vienīgi diviem šī panta (kad likums prasa rakstisku formu) apakšpunktiem: 1) kā zināmu darījumu būtisku sastāvdaļu; 4) kā nosacījumu prasības tiesībai uz darījuma pamata. Turpmākie pieci panti viens pēc otra izvērsti paskaidro, kādas sekas rada darījumi, kas neatbilst CL 1483. panta apakšpunktu prasībām.⁶

CL 1483. un sekojošo pantu mijiedarbība Latvijas civiltiesībās ir bijusi par strīdus ābolu. K. Torgāns ir izvirzījis viskonservatīvāko šīs mijiedarbības interpretāciju. Viņa skatījumā, CL 1483. panta 4. apakšpunkts kopsakarā ar 1488. pantu veido lex generalis, kas piemērojams visiem darījumiem.⁷ Līdz ar to "līdzējs nevar tiesā prasīt līguma izpildi vai zaudējumus nepildīšanas dēļ pat tad, ja viņa rīcībā ir sarakste, kas apliecina, ka otra puse ir atzinusi mutisku vienošanos, respektīvi, līgumu".⁸ Attīstot K. Torgāna loģiku ad absurdum, varētu secināt, ka gadījumos, kad likums nosaka darījumam rakstisku formu, tā dalībnieki var netieši "atdzīvināt" mutisko vienošanos, prasot rakstiska akta izgatavošanu (CL 1485. pants), bet gadījumos, kad likums rakstisku formu neprasa, šāda iespēja tiek izslēgta.⁹

Tomēr šāda paplašināta CL 1483. panta 4. apakšpunkta interpretācija nav guvusi plašu atbalstu. Vairākums autoru ir vienisprātis – CL 1483. panta 4. apakšpunkts piemērojams tādiem darījumiem, kuriem pats likums nosaka rakstisku formu.¹⁰ Šādas interpretācijas pamatotība jau ir acīmredzama vien no tā, ka CL 1483. pants vispār nesatur tieši piemērojamas normas. Tas vienkārši in absracto uzskaita gadījumus, kuros likums var prasīt rakstisku formu.