Tieslietu ministrijas 95 gadu svinīgajā pasākumā 19. novembrī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers Latvijas tiesībniekiem izteica trīskāršu vēlējumu: just cieņu pret valsts (un līdz ar to tieslietu sistēmas) dibinātājiem, būt pateicīgiem tās atjaunotājiem, kā arī lolot cerību un rīkoties, lai nodrošinātu valsts un tieslietu sistēmas nākotni.

Šajā vēlējumā noteikti ir vērts ieklausīties. Pirmkārt jau tādēļ, lai apzinātos pūliņus, ko juristi veltīja jaundibinātās Latvijas valsts un tieslietu sistēmas izveidošanai. Gan ministrija, gan tiesu sistēma 1918.–1919. gadā darbu uzsāka pilnīgos personāla, līdzekļu, telpu u.c. trūkuma apstākļos. Latvijas valsts nākotne tobrīd faktiski balstījās tikai cerībās un ideālos un to no vairākām pusēm apdraudēja militārā ziņā spēcīgāki spēlētāji.

Tādējādi advokātu Pētera Juraševska un Eduarda Strautnieka 1918. gada 19. novembra piekrišana kļūt par Pagaidu valdības tieslietu ministru un ministra biedru nekādā ziņā nebija "karjeras taisīšana". Viņi abi uzsāka domubiedru meklējumus starp citiem latviešu advokātiem (citos tieslietu amatos cara laika Krievijā latvieši tikpat kā nevarēja iekļūt), kas būtu ar mieru iesaistīties Latvijas tieslietu sistēmas veidošanā. Apspriedes notika E. Strautnieka dzīvoklī, kur, pazīdami un zinādami viens otra spējas un zināšanas, latviešu advokāti lēma par tieslietu amatu sadali, "nemaz neprasīdami, kāds par to būs labums un cik lielu amatu katram dos".

Tā ar Pagaidu valdības rīkojumu 1918. gada 7. decembrī par pirmajiem diviem Latvijas senatoriem kļuva advokāti Jānis Graudiņš un Kristaps Valters, amatā tika apstiprināts Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs advokāts Fricis Gailītis un vēl četri tiesas locekļi, kā arī par pirmo Latvijas prokuroru uzskatāmais (tolaik iecelts par vietas izpildītāju) advokāts Ernests Grīnbergs.

Tāpat leģendām apvīta ir arī jaunās Latvijas tieslietu sistēmas sadzīviskā puse. Ko vērts vien ir stāsts par senatora Augusta Lēbera no savas ģimenes saimniecības ziedotajiem veļas skapjiem, kur Senāts uzglabāja pirmo lietu sējumus. Vai liecības par to, ka rakstāmpapīra trūkuma dēļ tiesu kanceleju darbinieki no pirmskara lietām arhīvā izgrieza visas neaprakstītās lapas un uz tām tapa Latvijas Republikas tiesu spriedumi. Kā arī jau minētā E. Strautnieka atmiņas, ka viņš vienlaikus pildījis gan ministra, gan kancelejas darbinieka, gan kurjera pienākumus...

Tomēr nedz divi Atbrīvošanās kara gadi, nedz citas grūtības nebija šķērslis Latvijas tieslietu sistēmas pakāpeniskai izveidei. Kā vēlāk, atceroties šo laiku, norādīja senators Jānis Balodis, juristi strādāja "saticībā, vienprātībā un pārliecībā, ka Latvijas tiesas jānostāda tādā augstumā kā citās Eiropas kultūrvalstīs".

Ne tik dramatisks, tomēr vētrains bija arī Latvijas Republikas tieslietu sistēmas atjaunošanas laiks pēc valstiskās neatkarības atgūšanas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tas joprojām ir dzīvs daudzu mūsu laikabiedru atmiņās, un to, starp citu, noteikti ir vērts dokumentēt, kā tas savulaik tika izdarīts, atskatoties uz valsts pirmajiem 20 gadiem (skat. apjomīgo izdevumu "Tieslietu ministrijas un tiesu vēsture. 1918–1938"). Tieši šie cilvēki bija tie, kas, ideālu un pārliecības vadīti, atkal pagrieza tiesību sistēmu Rietumu virzienā, tādējādi veicinot Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts atdzimšanu. Viņiem pienākas Ē. Kalnmeiera minētā pateicība.

Savukārt tieslietu sistēmas nākotnes cerības bez šaubām balstās mūsdienu Latvijas tiesībnieku zināšanās un godprātīgajā darbā, radošajās idejās un ētiskajā attieksmē.

Varam, protams, uzelpot, ka šobrīd Tieslietu ministrijas un tiesu sistēmas darbu neapdraud nedz lielinieku, nedz bermontiešu okupācija un tiesneši var koncentrēties uz nolēmumu rakstīšanu, nevis, teiksim, domāt, ko vilkt mugurā (valsts pirmajos gados nebija naudas mantiju iegādei un tiesneši tika lūgti kā amata tērpus pēc iespējas izmantot ketovejus jeb vizītsvārkus, ja vien tādi vispār bija viņu īpašumā).

Tomēr tas nenozīmē, ka mūsdienu Latvijas juristam trūktu izaicinājumu un grūtību, kas jāpārvar. Mēdz teikt, ka velns slēpjas detaļās. Tieši tādēļ ikdienišķas kļūdas, pārkāpumi vai neizdarība (nemaz nerunājot par sistēmiskām problēmām un amata noziegumiem) summējas un pārvēršas par ievērojamu kaitējumu. Tas ir arī iemesls, kura dēļ Latvijas sabiedrība joprojām neuzticas tiesu sistēmai un tieslietu nozarei kopumā – tomēr tieši uzticēšanās un autoritāte ir viens no "netaustāmajiem", bet būtiskajiem sistēmas funkcionēšanas priekšnosacījumiem.

Šī iemesla dēļ tik nozīmīgs ir katrs, kas strādā godprātīgi un nevainojami. Vairāk nekā 90 šādi tieslietu nozares darbinieki tika apbalvoti jau minētajā svinīgajā pasākumā 19. novembrī: viņi saņēma Tieslietu ministrijas un Ministru kabineta apbalvojumus, kā arī Tieslietu sistēmas Goda zīmes. Sveicam!