Šī raksta mērķis ir izvērtēt, vai mūsdienu starptautiskās šķīrējtiesas procesā vēl aizvien interešu konfliktu starp šķīrējtiesnesi un puses pārstāvi var atrisināt, vienīgi nomainot šķīrējtiesas sastāvu, vai arī ir iespējams noraidīt puses pārstāvi. Šajā rakstā autors pamatā analizē starptautiskus un ārvalstu tiesību avotus. Tomēr ir jānorāda, ka rakstā izvērtētie apsvērumi ir attiecināmi arī uz Latvijā izveidoto šķīrējtiesu, jo Latvijas Civilprocesa likuma D daļā² nav īpaši regulētas šķīrējtiesas tiesības noraidīt puses pārstāvi.

Līdz šim gan praksē, gan teorijā jautājums par puses pārstāvja noraidīšanu ir apskatīts ļoti fragmentāri. Taču tieši Latvijā šis jautājums jau ir ticis analizēts A. Ketova un R. Vīķa rakstā.³ Minētais raksts ir patiešām oriģināls un interesants, taču arī tajā netiek apskatīti visi temata aspekti. Šī darba autors arī nepiekrīt A. Ketova un R. Vīķa secinājumiem. Līdz ar to šis raksts lielā mērā ir A. Ketova un R. Vīķa raksta iedvesmots un savā ziņā kalpo par atbildi tam.

Raksts ir veltīts vienīgi jautājumam, vai šķīrējtiesai ir tiesības noraidīt kādu no pušu pārstāvjiem, pamatojoties uz interešu konflikta esamību starp puses pārstāvi un šķīrējtiesnesi. Jautājums par pārstāvja noraidīšanu var rasties arī citu iemeslu dēļ, piemēram, ja pārstāvis ir rīkojies pretrunā ar viņam saistošām profesionālās ētikas normām; šī raksta secinājumi nav automātiski piemērojami šādiem gadījumiem.

Rakstam ir šāda struktūra. Pirmkārt, autors vispārīgi iezīmēs kārtību, kādā tiek risināti šķīrējtiesnešu interešu konflikti starptautiskās šķīrējtiesas tiesībās. Otrkārt, autors apskatīs, kā jautājums par pārstāvja noraidīšanu ir ticis risināts investīciju tiesībās. Treškārt, autors analizēs iespējamos argumentus par un pret pušu pārstāvja noraidīšanu. Raksta beigās tiks apskatīti gadījumi, kuros, autora skatījumā, ir iespējama pārstāvja noraidīšana.

Interešu konflikts šķīrējtiesas procesā

Vienprātīgi tiek atzīts, ka "šķīrējtiesnesis nedrīkst būt saistīts ar kādu no pusēm un viņam nedrīkst būt interese lietas iznākumā".⁴ Šķīrējtiesnešu objektivitātes un neatkarības prasība ir nostiprināta nacionālajos tiesību aktos.⁵ Attīstītākajās jurisdikcijās interešu konflikta regulējums ir salīdzinoši vienveidīgs.

UNCITRAL Parauglikuma 12(2). pants⁶ nosaka, ka šķīrējtiesneša noraidīšana ir iespējama, ja ir radušās pamatotas šaubas par viņa objektivitāti vai neatkarību.⁷ Šāds noraidījums tiek vispirms iesniegts šķīrējtiesai, bet, ja tās lēmums ir negatīvs, to var apstrīdēt tiesā. ⁸ Identisks regulējums ir ietverts arī Zviedrijas šķīrējtiesas likuma 8. nodaļā.⁹ Anglijas Šķīrējtiesas likuma 24. nodaļa paredz, ka noraidījumu šķīrējtiesnesim izvērtē tiesa,¹⁰ līdzīgs regulējums pastāv arī Francijā.¹¹ ASV Federālais Šķīrējtiesas akts nesatur normas, kas ļautu noraidīt šķīrējtiesnesi.¹² Taču ASV tiesas atzīst, ka šķīrējtiesnesim ir jābūt objektīvam un neatkarīgam, lai arī procesuāli šķīrējtiesneša objektivitāti un neatkarību tiesa var izvērtēt vienīgi tad, kad kāda no procesa pusēm apstrīd jau taisītu šķīrējtiesas spriedumu.¹³ Neviens no iepriekš minētajiem likumiem tieši neaizliedz šķīrējtiesai noraidīt puses pārstāvi. No attīstītajām jurisdikcijām vienīgi Vācijas Civilprocesa likums expressis verbis aizliedz šķīrējtiesai noraidīt puses pārstāvi. ¹⁴

Starptautiskā šķīrējtiesa balstās uz pušu autonomijas principu.¹⁵ Šis princips ļauj pusēm vienoties par noteikumiem, kas atšķiras no likumā paredzētajiem.