Lietas faktiskie apstākļi

J., būdams Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Finanšu policijas pārvaldes izmeklētājs, pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu pret SIA "G" amatpersonām.

Pēc tam J. nolūkā pieprasīt no SIA "G" valdes locekles N. materiālu atlīdzību par šo lēmumu nosūtīja uz tikšanos ar viņu savu paziņu – otru apsūdzēto Z., kurš, būdams informēts par lietas apstākļiem un pieprasāmās atlīdzības apmēru, paziņoja N. patiesībai neatbilstošas ziņas, ka J., pamatojoties uz VID auditu, gatavojas uzsākt kriminālprocesu par SIA "G" izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināmo maksājumu nomaksas, ka N. tiks saukta pie kriminālatbildības un viņai būs lielas problēmas. Turklāt Z. norādīja, ka pastāv iespēja pieņemt lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, dodot kukuli EUR 5000, neprecizējot valūtu, kādā tas maksājams.

Pēc trim dienām Z. tikās ar N. atkārtoti un turpināja viņu uzkūdīt dot naudu. N., būdama maldināta un uzskatot Z. teikto par patiesību, baidoties, ka J. varētu uzsākt kriminālprocesu, piekrita naudu maksāt.

Pēc tam J. tikās ar N. un paziņoja, ka līdz 2008. gada 15. oktobrim jāizlemj jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu vai lēmuma par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu pieņemšanu, un norādīja, ka lēmumu pieņems augstākas amatpersonas. Gadījumā, ja kukulis netiks saņemts, viņš būs spiests uzsākt kriminālprocesu.

2008. gada 14. oktobrī J. uzrādīja N. lēmuma par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu projektu, lai gan šādu lēmumu viņš bija pieņēmis jau iepriekš. J. paskaidroja, ka lēmums nosūtīts parakstīšanai priekšniecībai, taču to parakstīs tikai tad, kad N. nodos visu kukuļa summu EUR 5000.

2008. gada 17. oktobrī Z. tikās ar N., kura nodeva viņam Ls 3500. Z., baidoties, ka naudas zīmes var būt iezīmētas vai fiksēti to numuri, pieprasīja, lai N. dodas uz banku un samaina latus citā valūtā. N. to darīt atteicās.

Pirmās un apelācijas instances tiesa J. darbības kvalificēja saskaņā ar Krimināllikuma (turpmāk – KL) 15. panta ceturto daļu un 320. panta otro daļu kā kukuļņemšanas mēģinājumu, kas saistīts ar kukuļa pieprasījumu, bet Z. darbības saskaņā ar KL 20. panta trešo daļu un 323. panta pirmo daļu (uzkūdīšana dot kukuli), kā arī saskaņā ar KL 15. panta ceturto daļu, 20. panta ceturto daļu un 320. panta otro daļu par J. izdarītā kukuļņemšanas mēģinājuma atbalstīšanu.

Senāta motīvi

Senāts nodarījuma juridisko kvalifikāciju atzina par kļūdainu.

Vispirms Senāts konstatē, ka apsūdzētie snieguši nepatiesas ziņas, lai iegūtu nelikumīgu atlīdzību, nepatiesi apgalvojot, ka lemjams jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, lai gan patiesībā šāds lēmums bija pieņemts un stājies likumīgā spēkā. Senāta ieskatā nepatiesu ziņu paziņošana un faktu noslēpšana raksturo viltu, kas ir viens no krāpšanas veidiem. Viltus nav kukuļņemšanas objektīvās puses pazīme.

Tālāk lēmuma motīvu daļā citētas kukuļdošanas un kukuļņemšanas pantu dispozīcijas un piebilsts, ka "noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir pilnīgas atbilstības konstatēšana starp nodarījuma faktiskajām pazīmēm un KL normā paredzētā konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm. [..] Ja kaut vai pēc vienas pazīmes šādu sakritību nav iespējams konstatēt, jāatzīst, ka personas darbībā vai bezdarbībā nav konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva."

Apelācijas instances tiesai pārmests, ka tā nav veikusi krimināltiesisko normu salīdzināšanu ar nodarījumu faktiskiem apstākļiem.

Lai gan apelācijas instances tiesa norādījusi, ka atbildība par kukuļņemšanu iestājas neatkarīgi no laika, kad valsts amatpersona saņēmusi kukuli – pirms vēlamo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas (kukulis – uzpirkšana) vai pēc tam (kukulis – pateicība), tomēr Senāta ieskatā šī atziņa neattiecas uz konkrēto lietu, jo noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi kukuļa – pateicības gadījumā raksturo tas, ka persona ir informēta par attiecīgās darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu kukuļdevēja interesēs. Savukārt šajā kriminālprocesā noskaidrots, ka N. nebija informēta, ka labvēlīgais lēmums jau bija pieņemts.¹

Senāta motīvu vērtējums

Galvenais arguments, kāpēc Senāts nodarījuma juridisko kvalifikāciju atzinis par kļūdainu, ir tas, ka apsūdzēto darbībās saskatāms viltus.

Tomēr, nevērtējot citas krāpšanas pazīmes, kā arī nenorādot, kura kukuļņemšanas pazīme iztrūkst, Senāts nav ņēmis vērā to pašu, ko pārmetis apelācijas instances tiesai, proti, nav veicis vispusīgu un pilnīgu krimināltiesisko normu salīdzināšanu ar konkrētā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem.