Zolitūdes traģēdija apliecināja, ka Latvijas cilvēki lielas nelaimes gadījumā spēj mobilizēties un, līdzjūtības vai pat līdzvainības sajūtas mudināti, palīdzēt cietušajiem. Diemžēl ne visos gadījumos to var attiecināt uz individuālām cilvēku traģēdijām. Internetā redzami video, kuros ir testēta Latvijas cilvēka iniciatīva un spēja palīdzēt nelaimē nonākušam cilvēkam. Tikai retais garāmgājējs "pakritušam" cilvēkam jautā, kā var palīdzēt. Šobrīd pat negribētu attīstīt tēmu, kādas traģēdijas notiek nodokļu nemaksāšanas, nekvalitatīva valsts iestāžu darba, līdzcilvēku vienaldzīguma utt. dēļ. Tās ir klusās un neredzamās nelaimes, par kuru esību ir viegli nedomāt. Tomēr, pateicoties nevalstiskām organizācijām un atsevišķiem cilvēkiem, sabiedrība un valsts uzzina par individuālām nelaimēm – gadījumiem, kad cilvēks vairs nespēj pats sev palīdzēt un viņam nepieciešama valsts un sabiedrības palīdzība.

Pagājušajā nedēļā tika ziņots par kārtējo gadījumu, kad valsts jaunai sievietei atteikusi kompensēt zāles retas slimības ārstēšanai. Šādi gadījumi Latvijā nav bieži, tomēr ik pa laikam sabiedrību sasniedz šāda ziņa.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2008-37-03 secināja, ka zāļu iegādes kompensācijas sistēma ir vērsta uz to, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu ierobežotos resursus un sniegtu palīdzību iespējami vairāk cilvēkiem. Tiesa norādīja, ka valsts nevar pilnībā uzņemties atbildību par indivīda iespējām sasniegt visaugstāko veselības līmeni. Arī starptautiskā cilvēktiesību normu piemērošanas prakse neuzliek valstij par pienākumu nodrošināt nepieciešamās zāles ikvienam bez maksas. Zāļu nodrošināšanas pienākuma apjoms ir atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem. Līdzekļu piešķiršana vienai pacientu grupai vienlaikus nozīmē, ka citai pacientu grupai šie līdzekļi tiek liegti. Tāpēc faktiski ikvienai valstij jāsaskaras ar grūto uzdevumu sadalīt resursus un līdz ar to noteikt, kam, kādos apstākļos un kāda veida ārstēšana tiks apmaksāta. Ja valsts finanšu resursi ir ierobežoti, uzmanība pievēršama visas sabiedrības labklājībai.

Neskatoties uz Satversmes tiesas atziņām, tomēr morāli nepieņemama ir valsts atteikšanās palīdzēt cilvēkam, kuram zāļu izmaksas ir tik lielas, ka ir pilnībā skaidrs, ka viņam nav tādu līdzekļu un arī finanšu institūcijas, lai arī cik ātri dažas spēj piešķirt aizdevumus, šādu summu neaizdos. 100 000 eiro valsts budžeta kontekstā ir sīknauda, turpretī cilvēkam tā ir nesasniedzama summa. Šādās situācijās vienīgi valsts un sabiedrība (līdzcilvēki) ir spējīgi palīdzēt, un tam ir jābūt – ja ne juridiskam, tad morālam – pienākumam.

Tas jādara līdzjūtībā vai līdzvainīgumā, ka nodokļu naudas nelietderīgas izmantošanas vai nemaksāšanas dēļ valstij nav līdzekļu palīdzēt šajos dažos gadījumos. Individuāla nelaimes gadījuma un Zolitūdes traģēdijas atšķirība ir tikai skaitliskumā, nevis nelaimes dziļumā. Valstij jāaizsargā katra cilvēka cieņa, jo tās aizsardzība ir sabiedrības interesēs.

Šādos gadījumos būtu organizējams kaut kas līdzīgs publiskai un privātai partnerībai. Valsts nespēju palīdzēt jākompensē sabiedrībai. Turklāt būtu pārvērtējamas valsts finanšu līdzekļu izlietojuma prioritātes, valsts rīcības lietderība ar nodokļu maksātāju līdzekļiem un – vai vispirms nebūtu kompensējamas tās zāles, kuras cilvēkam ar vidējiem ienākumiem pašam nav iespējams iegādāties?