Pētījumā analizēti 115 tiesu nolēmumi, saskaņā ar kuriem notiesātas 158 personas, kas apsūdzētas 30 dažādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā: noziedzīgos nodarījumos pret personu, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, satiksmes drošību, pārvaldības kārtību, jurisdikciju un noziedzīgos nodarījumos tautsaimniecībā.

Procesuālais regulējums un judikatūra

Pētījuma sākumdaļā sniegts ieskats pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālajā regulējumā un judikatūrā. Proti, atbilstoši Kriminālprocesa likuma (KPL) 499. panta pirmajā daļā noteiktajam tiesa var pieņemt lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu attiecībā uz visu apsūdzību vai tās patstāvīgu daļu tikai ar nosacījumu, ka:

1. apsūdzētais atzīst savu vainu visā viņam izvirzītajā apsūdzībā vai attiecīgā tās daļā;

2. tiesai pēc lietas materiālu pārbaudes nav šaubu par apsūdzētā vainu;

3. apsūdzētais, bet obligātās aizstāvības gadījumos arī viņa aizstāvis un pārstāvis, piekrīt šādas pārbaudes neizdarīšanai.

Savukārt, no šā panta otrās daļas izriet, ka gadījumā, ja apsūdzētais nepiekrīt tikai kaitējuma kompensācijas apmēram un ja šis apmērs neietekmē noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju, tiesa var veikt pierādījumu pārbaudi tikai jautājumā par kompensācijas apmēru.

Tātad – pirms izlemt jautājumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu, tiesa noskaidro prokurora, personas, kas īsteno aizstāvību, cietušā un viņa pārstāvja viedokli par to, kā arī izskaidro viņiem pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālo kārtību un sekas.