Raksta pirmajā daļā ir aplūkotas saturiski nozīmīgākās tiesību normas, kas atšķirībā no tradicionāli privāttiesiskajās attiecībās pastāvošās plašās pušu privātautonomijas nosaka imperatīvus nosacījumus attiecībā uz norēķiniem par piegādāto dabasgāzi. Raksta otrajā daļā ar praktiskiem piemēriem ir ilustrētas problēmas, kas, no vienas puses, izceļas neelastīgā un nesamērīgā dabasgāzes piegādes tiesiskā regulējuma dēļ, savukārt, no otras puses, ir saistītas ar Latvijas Gāzes pienākumu ievērot Konkurences padomes noteiktos tiesiskos pienākumus piegādāt dabasgāzi.¹ Proti, 2013. gada 1. oktobrī Konkurences padome pieņēma lēmumu Nr. E02-48, citastarp nosakot, ka Latvijas Gāze nav tiesīga piemērot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk – Regulators) ilgstoši apstiprināto dabasgāzes piegādes priekšnoteikumu – parādsaistību neesamību par konkrētajā objektā iepriekš saņemto dabasgāzi (turpmāk – Gāzes piegādes nosacījums). Visbeidzot, raksta noslēgumā ir piedāvāti risinājumi, lai nodrošinātu Latvijas Gāzes un eventuāli nākotnē arī citu dabasgāzes piegādātāju efektīvu un taisnīgu Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu aizsardzību.

1. Dabasgāzes piegādes tiesiskā regulējuma nesamērīgums kā objektīvs parādsaistību izveidošanās pamats

Dabasgāzes piegādes kā sabiedriskā pakalpojuma regulējums būtiski atšķiras no citiem brīvajā tirgu pieejamajiem pakalpojumiem. Kaut arī starp dabasgāzes piegādātāju un pakalpojuma saņēmējiem pēc juridiskās uzbūves un uzņemto saistību struktūras pastāv privāttiesiskas attiecības, saturiski pušu rīcības brīvība izvēlēties līguma izpildes nosacījumus ir būtiski ierobežota. Dabasgāzes pakalpojuma sniedzējs un saņēmējs nav tiesīgi vienoties ne par pakalpojuma cenu (tarifu), ne arī citiem būtiskiem uzņemto saistību izpildes noteikumiem, tai skaitā maksāšanas kārtību, saistību neizpildes sekām un dabasgāzes pārtraukšanas kārtību.

Citiem vārdiem, lai "aizsargātu" dabasgāzes lietotājus, gan Enerģētikas likumā, gan likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem" (turpmāk – Regulatoru likums), gan arī Ministru kabineta 2008. gada 16. decembra noteikumos Nr. 1048 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" (turpmāk – Noteikumi Nr. 1048) ir ietvertas dabasgāzes piegādi regulējošas tiesību normas, kuras neļauj ne pakalpojuma sniedzējam, ne arī tā saņēmējiem pielāgot rīcību atkarībā no konkrēta klienta individuāliem apstākļiem.

Lai gan konceptuāli nevar pastāvēt iebildumi pret sabiedrisko pakalpojumu jomā pastāvošās līguma noslēgšanas brīvības samazināšanu, tomēr ikvienai tiesību normai, kas ierobežo tiesības kādai no pusēm, ir jābūt ar leģitīmu mērķi. Turklāt noteiktajiem līgumattiecību ierobežojumiem ir jābūt ekonomiski pamatotiem un samērīgi jāsabalansē pušu intereses.² Neraugoties uz minēto, pēc iepazīšanās ar tiesisko regulējumu dabasgāzes piegādes nozarē var secināt pretējo. Proti, Latvijas Gāzei kā dabasgāzes piegādātājai ir noteikts imperatīvs pienākums uzņemties nepārtrauktu komerciālo risku vairāku desmitu miljonu eiro apmērā, pretim nesniedzot nekādus tiesiskās aizsardzības mehānismus un iespējas jau laicīgi novērst parādu veidošanās risku. To ir iespējams ilustrēt ar īsu, taču koncentrētu ieskatu norēķinu par dabasgāzi būtiskākajos noteikumos.

1.1. Pienākums piegādāt dabasgāzi ar gandrīz divu mēnešu pēcapmaksu

Latvijas Gāze piegādā dabasgāzi aptuveni 443 000 klientiem, no kuriem absolūtais vairākums – ne mazāk kā 432 000 klienti – ir mājsaimniecības dabasgāzes lietotāji.³ Atbilstoši Noteikumu Nr. 1048 84. punktā noteiktajam "mājsaimniecības lietotājs norēķinās ar sistēmas operatoru par kārtējo norēķinu periodu līdz nākamā norēķinu perioda divdesmitajam datumam", t.i., līdz nākamā kalendārā mēneša divdesmitajam datumam.⁴ Savukārt saskaņā ar Noteikumu Nr. 1048 85. punktu, ja dabasgāzes lietotājs līdz minētajam laikam nav izpildījis saistības norēķināties par dabasgāzi, Latvijas Gāzei nav tiesību pārtraukt dabasgāzes padevi, bet gan pēc minētā datuma iestāšanās rakstveidā ir jābrīdina lietotājs par parādsaistībām un jādod iespēja vēl piecas dienas norēķināties par saņemto pakalpojumu. Tādējādi ikviens dabasgāzes lietotājs, kurš noslēdz līgumu ar Latvijas Gāzi, iegūst tiesības norēķināties par pakalpojumu ar pēcapmaksu gandrīz divu mēnešu garumā, minētajā laika posmā ne tikai nemaksājot par Latvijas Gāzes kapitāla lietošanu, bet arī nesniedzot nekādas garantijas par uzņemto saistību vēlāku izpildi.

Šāda pēcapmaksas norēķinu kārtība ir galvenais iemesls parādsaistībām par piegādāto dabasgāzi. Ilustrējot pēcapmaksas norēķinu sistēmu finansiāli, atzīmējams, ka Latvijas Gāzei pēc katra norēķinu perioda beigām, t.