Analizējot jautājumu par tiesiskajām sekām, kādas iestājas, ja darbinieks, kuram izmaksāts atlaišanas pabalsts, ar tiesas spriedumu tiek atjaunots darbā un viņa labā no darba devēja tiek piedzīta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu, Senāts atzinis, ka, piedzenot vidējo izpeļņu par labu darbiniekam, kas atjaunots darbā, atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā samaksā, jo, turpinoties darba tiesiskajām attiecībām, Darba likuma 112. pantā paredzētais atlaišanas pabalsts darbiniekam nepienākas. (sk. Senāta 2000. gada 29. marta spriedumu lietā Nr. SKC-127, Senāta 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-896, Senāta 2012. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-1513 9.4. punktu, Senāta 2013. gada 11. februāra sprieduma lietā Nr. SKC-1009 9.1. punktu). Lai gan Darba likuma 78. panta speciālās tiesību normas atlaišanas pabalsta atprasīšanas jautājumu neregulē, tomēr šis apstāklis nevarēja būt pamats prasības noraidīšanai, jo tiesas uzdevums ir meklēt strīda pareizam un taisnīgam risinājumam piemērojamās normas.

Nebūtu pareizi uzskatīt, ka Civilprocesa likuma 635. panta otrajā daļā paredzētās iespējas neizmantošanas gadījumā personai ir liegtas šā likuma 1. pantā garantētās tiesības. Taču neatkarīgi no tā, kādu procesuālo līdzekli persona izvēlējusies savu ar nepamatotu tiesas spriedumu aizskarto tiesību īstenošanai, tiesai, izskatot šādu pieteikumu, ir pienākums vispārējo tiesību normu piemērot tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma (Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 2. punktā nostiprinātais princips). Tādējādi, lai pieņemtu tiesisku nolēmumu, tiesai katrā ziņā jāpārbauda, vai konkrētajos apstākļos nepastāv Civilprocesa likuma 635. panta sestajā daļā noteiktie ierobežojumi norādītā pieteikuma apmierināšanai.