No nākamā gada Latvijā tiks ieviesti jauni Ceļu satiksmes noteikumi – par to pagājušajā nedēļā ziņoja Satiksmes ministrijas un Ceļu satiksmes drošības direkcijas amatpersonas. Jaunais regulējums pārsvarā dublēšot jau esošo regulējumu (paldies Dievam, visiem nevajadzēs no jauna iet šoferu kursos!), taču būšot arī būtiskas izmaiņas, kuru mērķis – satiksmes drošības uzlabošana. Piemēram, gājējiem uz tumšiem ceļiem būs obligāti jāvelk atstarojošas vestes. Arī velosipēdistiem būs jānēsā atstarotāji, turklāt viņiem ar likuma spēku tiks ieteikts pārvietoties ar drošu ātrumu. Velosipēdistiem līdz 12 gadu vecumam būs obligātas aizsargķiveres utt.

Līdzās projektā iekļautajiem noteikumiem, par kuru ieviešanas lietderību nevar strīdēties (ņemot vērā negadījumu skaitu uz Latvijas ceļiem), tomēr paredzēti arī tādi jaunumi, par kuru nepieciešamību rodas šaubas. Piemēram, tiek plānotas vairākas jaunas ceļa zīmes, to skaitā brīdinājuma zīme, kas laicīgi brīdinās vadītājus par vietām, kur bieži veidojas sastrēgumi, kā arī zīmes, kas autovadītājus aicinās ievērot rāvējslēdzēja principu vietās, kur samazinās braukšanas joslu skaits.

Diezgan bieži iznāk braukt pa apļveida (precīzāk – dīvaina astotnieka) krustojumu, kur Rīgas–Daugavpils šoseja satiekas ar ceļu, kas ved uz Madonu. Šajā divu autoceļu satikšanās punktā izvietotas aptuveni 50 ceļazīmes... Rūpīgam un likumpaklausīgam autobraucējam patiesībā būtu jāapstājas un ar kājām jāizstaigā krustojums, lai spētu patiešām uztvert visus rīkojumus, brīdinājumus un informāciju, ko valsts šajā nelielajā zemes pleķī tam devusi. Tomēr zīmes, kas norādītu, ka jāievēro rāvējslēdža princips, šim lauku ceļu krustojumam vēl trūkst – jo joslu skaits tajā dažviet patiešām, turklāt diezgan neizprotamu iemeslu dēļ, mainās un šis fakts (vai varbūt tomēr rāvējslēdža zīmes trūkums?) droši vien ir iemesls tam, ka daži braucēji "astotnieku" šķērso pa taisno pāri zālājam – neņemot vērā vispār nekādus noteikumus.

Jau vairākus gadus tiesību zinātnē un praksē ir konstatēta normu plūdu problēma, bet sabiedrības dzīves pētnieki arī ārpus jurisprudences runā par pārmērīgu valsts jaukšanos savu pilsoņu dzīvē, tādējādi atradinot tos no pienākuma domāt un rīkoties patstāvīgi.

Diezgan droši var apgalvot, ka pēdējos gados Latvijā aizvien vairāk ieviešas eiropeiskas, t.i., pieklājīgas, braukšanas tradīcijas un nekauņu skaits uz ceļiem sarūk: autovadītāji viens otru palaiž pa priekšu arī bez valsts iejaukšanās un atgādinājuma. Un ja vēl ņem vērā, ka katra jauna ceļazīme nozīmē ievērojamas izmaksas, tad jautājums par tās nepieciešamību kļūst divkārt lielāks.

Neizprotams šķiet arī fakts, ka valsts uz savu pilsoņu spriestspēju dažādās jomās paļaujas stipri atšķirīgi. Tā, piemēram, pagāja vairāki gadi un bija jāmirst vairākiem jauniem cilvēkiem, bet vēl lielākam skaitam jākļūst psihiski slimiem vai uz mūžu atkarīgiem, lai nozaru ministrijas, valdība un likumdevējs atmestu cerības uz sabiedrības spēju atteikties no kārdinājuma uzpīpēt kaktusa mēslojumu un vienotos par nepieciešamajiem normatīvajiem aizliegumiem. Savukārt citās jomās top pārmērīgs likuma regulējums, kura mērķis ir daudz grūtāk saskatāms.