Apzināti nepatiesas liecības vispārīgs raksturojums

Liecība ir nepatiesa, ja tās saturs neatbilst realitātei.¹

Liecības priekšmets ir fakti, kas attiecas uz civillietu vai administratīvo lietu (Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 162. panta pirmā daļa, Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 105. panta pirmā daļa), bet kriminālprocesā – ziņas par pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem (Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 131. panta pirmā daļa).

KL 300. panta sastāvu neveido liecinieka domas, secinājumi, uzskati. Šādi vērtējumi, pat subjektīvi nepareizi, nav apzināti nepatiesa liecība,² jo tas ir viedoklis, nevis fakts. Tātad, līdzīgi kā personas goda un cieņas aizskaršanas gadījumos, būtiski nošķirt faktu no viedokļa.

Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšanu var pierādīt, bet viedoklis atspoguļo subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess.³

Nošķirt faktu no viedokļa dažkārt ir sarežģīti, jo personas izteikumi var vienlaikus ietvert gan faktus, gan, pamatojoties uz tiem, izteiktu viedokli.

Būtiskākā ir nevis izteikuma gramatiskā interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet izteikuma kopējais konteksts. Piemēram, ja kāda persona nosaukta par "blēdi", atkarībā no konteksta tas var būt gan vērtējums šīs personas rīcībai kādā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums.⁴

Arī juridisku terminu lietošana fakta un viedokļa nošķiršanu var padarīt komplicētu, piemēram, ja nepatiesi apgalvots, ka notikusi zādzība. Ja persona faktiskos apstākļus izstāsta pareizi, bet tos kļūdaini apzīmē par zādzību, pat ja tas darīts apzināti, KL 300. panta sastāva nav, jo tas ir tikai faktisko apstākļu vērtējums. Turpretim norāde uz zādzību (īpaši bez detalizētāka faktisko apstākļu izklāsta) var ietvert sevī līdzpaziņotu nepatiesu faktu, ka persona bez atļaujas paņēmusi svešu mantu. Tādā gadījumā juridisks jēdziens pilda t.s. saīsināto lietas apstākļu izklāstu, tāpēc liecību var vērtēt kā nepatiesu.⁵

Faktu noklusēšana

Daļēja faktu noklusēšana. Arī daļēju faktu noklusēšanu var vērtēt kā nepatiesu liecību. Piemēram, liecinieks liecina, ka redzējis, kā apsūdzētais sitis cietušo, noklusējot, ka īsi pirms tam šis "cietušais" sitis apsūdzēto un draudējis nogalināt. Tātad noklusēts būtisks fakts, kas liecina, ka nodarījums izdarīts nepieciešamās aizstāvēšanās situācijā.

Šāda daļēja faktu noklusēšana ir izmeklēšanas iestāžu konkludenta maldināšana, resp., darbība. Šeit velkamas paralēles ar konkludentu maldināšanu krāpšanā. Konkludentas izturēšanās pielīdzināšana aktīvām darbībām saistīta ar to, ka ikdienas dzīvē cilvēki savstarpējās attiecībās bieži izmanto t.s. saīsinātās izteiksmes formas ar noteiktu saturu. Šī satura izteikšana mutiski vai rakstiski tiek uzskatīta par lieku, jo saīsinātās izteiksmes formas nozīme saskarsmē iesaistītām personām ir pašsaprotama.

Šis vārdos neizteiktais komunikācijas saturs nosakāms, vadoties pēc tā, ko saskarsmē iesaistītās personas varēja pamatoti sagaidīt viena no otras. Tas lielā mērā atkarīgs no uzskatiem sfērā, kurā notiek komunikācija, kā arī tiesību normām, kas nozīmīgas attiecīgajā situācijā.⁶

No procesuālo likumu jēgas izriet, ka lieciniekam (cietušajam) ir pienākums pēc savas iniciatīvas atklāt faktus, kuriem ir saistība ar pratināšanas priekšmetu un būtiska nozīme lietā (sk. KPL 111. panta pirmo daļu kopsakarībā ar KPL 131. pantu, CPL 108. panta pirmo daļu kopsakarībā ar CPL 169. panta otro daļu un 170. panta ceturto daļu, APL 165. panta pirmo daļu kopsakarībā ar 227. panta otro daļu un 228. panta trešo daļu). Ja liecinieks zina, kādā lietā viņš aicināts, pratināšanu veicošā amatpersona tiesīga sagaidīt, ka viņš arī pēc savas iniciatīvas liecinās par faktiem, kuriem ir cieša saistība ar lietā noskaidrojamiem apstākļiem. Šāds pienākums ir tāpēc, ka pratināšanu veicošā amatpersona nevar paredzēt visus notikumu scenārijus un par katru no tiem uzdot detalizētu jautājumu. Tāpēc, ja apzināti noklusēti būtiski fakti, kas cieši saistīti ar pratināšanas priekšmetu (arī tad, ja nav uzdots konkrēts jautājums), iespējams KL 300. panta sastāvs.

Nereti, kā šīs nodaļas ievadā minētā piemērā, noklusētie fakti ir tik cieši saistīti ar apstākļiem, kas noskaidrojami lietā, ka nav šaubu par apzinātu noklusēšanu. Jo ciešāka ir noklusēto faktu saistība ar pratināšanas priekšmetu, jo drīzāk pieņemams, ka tie noklusēti apzināti.

Arī Vācijā un Austrijā atzīts, ka nepatiesi liecina tas, kurš ļauj saprast, ka viņa patiesībā nepilnīgā liecība ir pilnīga.⁷ Daļēja faktu noklusēšana liecību padara par nepilnīgu un līdz ar to par nepatiesu.⁸ Arī vairākums Krievijas tiesību zinātnieku uzskata, ka būtisku apstākļu noklusēšana var veidot apzināti nepatiesu liecību.⁹

Diemžēl prokuratūras praksē ir gadījumi, kad kriminālprocess izbeigts tikai tāpēc, ka lieciniekam nav uzdots konkrēts jautājums.¹⁰ Lai gan konkrētais lēmums vēlāk atcelts, taču kriminālprocess ātri izbeigts vēlreiz, jo nav konstatēts, ka faktu noklusēšana bijusi apzināta.¹¹ Diemžēl otrajā lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu nebija norādīts nedz tas, kādi fakti noklusēti, nedz liecinošās personas skaidrojums, kāpēc tie noklusēti. Turklāt nebija nedz minēti, nedz vērtēti šādi amatā augstāka prokurora secinājumi, atceļot pirmo lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu: liecinieka E.