Pēc tiesību zinātņu profesora Alana Meisela (Alan Meisel) domām, pastāv pieci pieņemti izņēmumu veidi – sabiedrības veselības ārkārtas situācijas; neatliekama medicīniska iejaukšanās; situācijas, kurās pacients nav spējīgs pieņemt lēmumu; terapeitiskā privilēģija; paša pacienta vēlme atteikties no savām tiesībām.⁴

Taču jāpiebilst, ka pacienta piekrišana pārsvarā tiek prezumēta arī pacienta izmeklēšanas stadijā. Izņēmumu kategorijā ietilps arī ikdienišķas zema riska procedūras un procedūras, kas pašas par sevi neprasa lēmuma pieņemšanu, piemēram, dzemdības.⁵

Pirmkārt, sabiedrības veselības aizsardzības interesēs būs pieļaujams izņēmums no informētas piekrišanas doktrīnas, kad sabiedrības veselības drošība ir atkarīga no obligātas publiskas veselības programmas ieviešanas.

Šādas situācijas būs liels retums, un šāda iejaukšanās var notikt, tikai pamatojoties uz likumu. Šī izņēmuma piemērs ir personas brīvības ierobežošana ar karantīnas izsludināšanu, lai izvairītos no infekcijas tālākas izplatības. Arī prasības pēc obligātas vakcinēšanās, lai nodrošinātu epidēmijas kontroli, var tikt atzītas kā ietilpstošas izņēmumu kategorijā.⁶

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) prakses izriet, ka lielākoties tiek atstāts valsts ziņā noteikt, vai pastāv indivīda vai sabiedrības veselības interešu atruna, lai ierobežotu konvencijā ietvertās tiesības un brīvības: "Medicīnas iestāžu ziņā ir noteikt, balstoties uz atzītiem medicīnas noteikumiem, kādas terapeitiskas metodes lietot."⁷ Terapeitiskas nepieciešamības gadījumā rīcība vispārēji nevar tikt atzīta par necilvēcīgu un degradējošu.⁸

Izņēmumi atbilstoši tiesību zinātnieku atziņām un ASV tiesu praksei

Izņēmums būs pieļaujams, kad jārīkojas nekavējoties sakarā ar nenovēršamu, nozīmīgu risku, kas var radīt būtisku ievainojamu, pasliktināt pacienta veselības stāvokli vai izraisīt nāvi, ja ārstniecība netiks veikta vai tiks atlikta.⁹ Ja vilcināšanās sniegt medicīnisko palīdzību var radīt nenovēršamu kaitējumu pacienta veselībai un nav konstatējami apstākļi, kas liecinātu, ka pacients nevēlētos veikt noteiktu procedūru vai saņemt medicīnisko palīdzību, ārstam nav pienākums saņemt pacienta informētu piekrišanu.¹⁰ Tomēr, kā tas norādīts lietās Dunham v Wright¹¹ un Stewart-Graves v Vaughn,¹² piekrišana būtu jāsaņem, kad tas ir medicīniski pieļaujams. Šis izņēmums paredzēts patiesi ārkārtas gadījumos, kad ārsts var veikt medicīnisku procedūru, lai glābtu pacienta dzīvību, pat nesaņemot viņa piekrišanu.¹³ Pamatā tam tiek likta ideja, ka persona piekristu šai ārkārtas ārstniecībai, ja tā būtu spējīga.¹⁴

Ir divi priekšnoteikumi, kuriem jāizpildās, lai situāciju spētu atzīt par tādu, kurai nav jāsaņem pacienta piekrišana. Pirmais, pacientam ir jābūt nespējīgam sniegt informētu piekrišanu.