Būtu tikai loģiski, ja jaunajā likumā būtu pārņemti starptautiskās prakses labākie piemēri. Taču Likumprojekta autori stūrgalvīgi iet citu ceļu. Par pamatu jaunajam Likumprojektam ir ņemta D daļa ar visām tās strukturālajām problēmām. Turklāt daži jauninājumi vēl pazemina regulējuma kvalitāti. Viens šāds jauninājums – cesijas un šķīrējtiesas līguma mijiedarbība. Likumprojekts pasludina, ka ar prasījuma cesiju uz cesionāru nepāriet šķīrējtiesas līgums. Šajā rakstā autors pamatos, kādēļ šāds risinājums nav atbalstāms un premisas, uz kurām tas balstīts, ir neizpratnes auglis. Šajā rakstā ar cesiju tiek saprasta vienīgi līgumiskā cesija. Likumiskās cesijas daba var būt atkarīga no tā, kāda tiesiska attiecība ir cesijas pamatā, tādēļ šī institūta analīze prasītu daudz plašāku pētījumu.

I. Prasījuma cesijas un šķīrējtiesas līguma attiecības Latvijas tiesu praksē un doktrīnā

Lai strīdu izskatītu šķīrējtiesā, ir nepieciešams, lai puses vienotos, ka ar šo tiesisko attiecību saistītie strīdi tiks nodoti šķīrējtiesai.³ Pastāv divu veidu šķīrējtiesas līgumi. Pirmais ir kompromiss (fr. compromis), kuru puses noslēdz par jau radušos strīdu.⁴ Otrais – šķīrējtiesas atruna, kurā puses vienojas par nākotnē iespējama strīda nodošanu šķīrējtiesai.⁵

Šķīrējtiesas līgums rada tiesības un pienākumus vienīgi starp tā pusēm.⁶ Taču no šī principa pastāv izņēmumi. Latvijā visplašāko uzmanību ir izpelnījies viens no šādiem izņēmumiem – prasījuma līgumiskā cesija.⁷ Augstākās tiesas Senāts ir deklarējis, ka saskaņā ar CL 1800. panta otro frāzi cedējami ir vienīgi prasījumi, bet ne strīdu izskatīšanas kārtība.⁸ Senāta viedoklis guvis atbalstu doktrīnā.⁹ Sekojot šim viedoklim, cedents var cedēt prasījumu no tāda līguma, kuram ir pievienota šķīrējtiesas atruna, bet cesionārs nebūs saistīts ar šķīrējtiesas līgumu.

Tomēr līdz šim dominējošais viedoklis nav bijis kodificēts. Tā vietā D daļas 524(3). pants nosaka, ka "prasījuma cesija vai parāda pārvede var būt par pamatu šķīrējtiesas procesa izbeigšanai tikai tajos gadījumos, kad šķīrējtiesas līgums tiek atcelts likumā vai līgumā noteiktajā kārtībā". Šīs normas nozīme ir grūti izprotama sliktā formulējuma dēļ,¹⁰ un tā nav ietekmējusi tiesu praksi, kuru Likumprojekta autori ir nolēmuši kodificēt. Likumprojekta 13(4). pants nosaka, ka, "cedējot prasību, uz cesionāru pāriet prasījuma tiesības, bet ne līgumā ietvertā šķīrējtiesas klauzula par civiltiesiskā strīda izskatīšanu šķīrējtiesā". Savukārt Likumprojekta 49(2). pants paredz, ka cesija ir pamats jau uzsākta šķīrējtiesas procesa izbeigšanai, ja vien puses no jauna nav vienojušās par civiltiesiskā strīda izskatīšanu šķīrējtiesā.¹¹ Ņemot vērā, ka līdz šim gan doktrīnā, gan tiesu praksē atziņa, ka šķīrējtiesas līgums neseko cedējamajam prasījumam, ir bijusi atvasināta no CL regulējuma, tad ir pamats uzskatīt, ka Likumprojekta mērķis ir formalizēt tādu tiesisku risinājumu, kas šķietami jau izriet no citiem tiesību aktiem. Nākamajās nodaļās autors atspoguļos, kādēļ piedāvātais risinājums ne tikai neizriet no CL, bet ir pat ar to nesavienojams.

II. Cesijas un šķīrējtiesas līguma attiecības vēsturiskā griezumā

Lasot Baltijas Vietējo likumu kopojuma (turpmāk – BVLK) un CL pirmskara komentārus, varētu likties pārsteidzoši, ka, komentējot cesijas noteikumus, pirmskara autori nav apskatījuši tās mijiedarbību ar šķīrējtiesas līgumu. Šo fenomenu var viegli izskaidrot, izpētot šķīrējtiesas regulējuma vēsturisko attīstību.