Kā izriet no pielikumā sniegtās informācijas, 2013. gadā Tiesa pasludināja 26 nolēmumus lietās, kas tikušas ierosinātas pret Latviju, no kuriem 10 lietās tika pasludināts spriedums, savukārt 17 lietās¹ Tiesa pieņēma lēmumus.

Tiesas spriedumu apkopojums

Lietā Baltiņš pret Latviju² Tiesa vienbalsīgi atzina Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumu. Tiesa secināja, ka pret iesniedzēju ierosinātā kriminālprocesa iztiesāšanas laikā Latvijas tiesas nebija pienācīgā kārtā pārbaudījušas viņa sūdzības par iespējamo provokāciju no tiesībsargājošo iestāžu puses. Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja apgalvojumi par iespējamo provokāciju bija pietiekami ticami un nacionālajām tiesām krimināllietas iztiesāšanas laikā bija jāizvērtē, vai nav notikusi provokācija. Pirmās instances tiesa, atbildot uz iesniedzēja sūdzību, bija norādījusi, ka visi iegūtie pierādījumi bija pieņemami no kriminālprocesa viedokļa. Savukārt apelācijas instances tiesa bija norādījusi, ka sūdzība bija saistīta ar iesniedzēja aizstāvības stratēģiju nolūkā apšaubīt pierādījumu pieņemamību un izvairīties no kriminālatbildības. Savukārt Augstākās tiesas Senāts bija norādījis, ka vēl pirms operatīvo eksperimentu veikšanas tiesībsargājošo iestāžu rīcībā bijusi informācija, kas ļāva turēt iesniedzēju aizdomās par narkotiku tirdzniecību. Tiesa šajā sakarā atzīmēja, ka no kriminālprocesa materiāliem nebija redzams tas, kādā veidā Augstākās tiesas Senāts nonāca pie šāda secinājuma. Tiesa arī norādīja, ka, lai gan nacionālajām tiesām bija iespējams iepazīties ar slepenajiem operatīvo lietu materiāliem, no kriminālprocesa materiāliem nevar secināt, ka tiesas būtu mēģinājušas to darīt. Tiesa uzsvēra, ka izvērtējot sūdzības par iespējamu provokācijas gadījumu, tiesām ir jābalstās uz pārbaudītiem materiāliem, nevis tikai tiem, kurus ir iesniegusi apsūdzības puse. Tiesa piesprieda atlīdzināt iesniedzējam nodarīto morālo kaitējumu 5 000 EUR apmērā.

Lietā Mihailovs pret Latviju³ Tiesa vienbalsīgi atzina Konvencijas 5. panta 1. punkta (tiesības uz brīvību un drošību) un 5. panta 4. punkta (brīvības ierobežošanas likumības kontrole) pārkāpumu saistībā ar iesniedzēja piespiedu turēšanu Valsts sociālās aprūpes centrā "Īle" laika posmā no 2002.gada 30.janvāra līdz 2010.gada 1.aprīlim. Tiesa iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību lielākajā daļā noraidīja, kompensācijā piešķirot 15 000 EUR. Tiesa atzina, ka vairāk nekā astoņus gadus iesniedzējs pret savu gribu atradās sociālās aprūpes iestādē personām ar smagiem garīgās veselības traucējumiem, kuru nedrīkstēja atstāt bez iestādes vadības atļaujas, tādējādi pilnībā un ilgstoši izjūtot šāda brīvības ierobežojuma nelabvēlīgās sekas. Lai gan iesniedzēja sieva, kura bija iecelta par viņa aizgādni, bija devusi piekrišanu iesniedzēja brīvības ierobežošanai, Tiesas ieskatā tam trūka objektīva medicīniska rakstura pamatojuma (norādes uz garīgās veselības traucējumiem) un indikāciju iesniedzēja uzvedībā (apdraudējums sev un citiem), lai to atzītu par likumīgu.