Līdzdalības demokrātija kā mūsdienīgākā sabiedrības līdzdalības forma

Mūsdienās sabiedrības līdzdalība tiek apzīmēta ar jēdzienu "līdzdalības demokrātija" (participatory democracy – angļu val.; la démocratie participative – franču val.) un ir atbildes reakcija uz reprezentatīvās demokrātijas krīzi gan globālā, gan nacionālā mērogā.¹ Līdzdalības demokrātija ir balstīta demokrātiskas valsts pamatidejā – uz politiskās vienlīdzības demokrātiskajām vērtībām un tautas suverenitātes koncepciju, t.i., demokrātiska valsts ir arī tiesiska valsts, bet "atbilstoši mūsdienu izpratnei tiesiska valsts ir ne tikai tāda formālā izpratnē (likuma valsts), bet arī materiālā izpausmē – taisnīguma valsts".² Demokrātiska republika ir valsts, kas pieder tautai, visas tautas valsts (res populi, respublica – latīņu val.) jeb, kā ir izteicis I. Kants, "valsts ir tauta, kas pati sevi valda".³

Marija Helēna Bakē (Marie Hélène Bacqué) un Īvs Sintomers (Yves Sintomer) norāda, ka mūsdienās ir izšķiramas šādas līdzdalības demokrātijas paradigmas: vadības, sociālā, ekoloģiskā un ekonomiskā, kas apvienojas epistomoloģiskā pozīcijā, kura aizstāv dažādu zināšanu kombinēšanas vai konfrontācijas nepieciešamību, lai rastu labāko risinājumu, uzsverot tieši "pilsoņu zināšanu" ieintegrēšanas nozīmi lēmumu pieņemšanā.⁴ Šīs visas paradigmas savstarpēji krustojas un kombinē dažādas sabiedrības vērtības.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, kas balstīta uz "kapitālu pieeju"–"nacionālo bagātību"–"vērtību pieeju", ir atzīts, ka Latvijas galvenais kapitāls un vērtības ir cilvēki – viņu spējas, zināšanas un talanti, Latvijas daba, vide un telpa, kultūras mantojums un radošums, "spēja sadarboties un kopā izdarīt to, ko nav iespējams paveikt katram atsevišķi".⁵

Sabiedrības līdzdalības tiesību institūta pamati Latvijā ir rodami Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pantā, kas noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika".⁶ No Satversmes 1. panta izriet visi būtiskākie demokrātiskas tiesiskas valsts principi,⁷ kas veido sabiedrības pastāvēšanas pamatu, un tiem ir pakļautas visas pārējās tiesību normas un visa sabiedrība.⁸ Satversmes 1. pants ir tautas kopīgo vērtību simbols.

Mūsdienīgā demokrātiskas valsts iekārtas izpratnē sabiedrības līdzdalība ir sabiedrības iesaistīšanās tādu jautājumu risināšanā, kas ar valsts pārvaldes mehānismu palīdzību tiek risināti visas sabiedrības interesēs, vai arī process, kurā sabiedrības apsvērumi, vajadzības un vērtības, kas kā saistviela "cementē" gan sabiedrību, gan politiku un pārvaldību, tiek iekļautas valsts un organizāciju lēmumu pieņemšanā.⁹ Sabiedrības intereses ir sabiedrības vajadzības, kuras tā patstāvīgi, bez valsts varas iedarbības nespēj īstenot.¹⁰ Sabiedrības vajadzības vienmēr būs valsts vajadzības, bet valsts varas vajadzības ne vienmēr atbildīs sabiedrības interesēm.¹¹

Tautas kopīgās vērtības, kuru simbols ir Satversmes 1. pants, tiek izvirzītas priekšplānā un saglabātas ar līdzdalības demokrātijas palīdzību, un tādējādi tiek veidota sasaiste starp vērtību pieeju, rīcībpolitiku un tiesiskajiem priekšrakstiem.

Juridiski sabiedrības līdzdalība – "cilvēku aktīva, brīva un jēgpilna līdzdalība attīstības procesos un taisnīgā attīstības sniegto labumu sadalē"¹² – ir mainīgs lielums atkarībā no konteksta, kādā šis jēdziens tiek analizēts, šajā gadījumā – vides tiesībās, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā, jo kā jebkurai juridiska jēdziena definīcijai arī sabiedrības līdzdalībai nevar būt abstraktas, vienreiz par visām reizēm definētas jēgas, bet gan tās jēga rodama tikai kontekstā ar attiecīgā juridiskā jēdziena uzdevumu tiesību zinātnē.¹³

Līdzdalības demokrātija vides tiesībās

Vides tiesības ir radušās vides zinātnei kā starpdisciplinārai zinātnei,¹⁴ sociālā aspektā¹⁵ krustojoties arī ar tiesību zinātni. Kaut gan vides tiesību jēdziena patiesā būtība nav noskaidrojama, šo jēdzienu semantiski saskaldot pēc disciplināras izpratnes, attiecīgi "vide" un "tiesības", raksturlielums "vide", kā uzskata autore, ir skaidrojams atsevišķi gan dabaszinātņu, gan juridiskas kategorijas izpratnē, lai noteiktu to dimensiju, kādu tas piešķir vides tiesībām.