Visiem zināms, ka tiesības caurauž organizētu cilvēku kopdzīvi jeb sabiedrību. Domājot par to, vispirms prātā nāk likumi (plašākā nozīmē), ko izdod valsts institūcijas un kas autoritatīvi nosaka pilsoņu tiesības un pienākumus. Tomēr tiesību izpratni un tiesību kultūru, protams, veido ne tikai tiesību normas un to piemērošanas prakse tiesās, valsts iestādēs un citur. Liela loma attieksmē pret tieslietām vienmēr ir bijusi arī mākslai.

Atzīstot šo faktu, mūsdienu tiesību zinātne, konkrēti – tiesību socioloģija, pat nodarbojas ar tiesību un populārās kultūras attiecību pētīšanu. Tā, piemēram, Ņujorkas tiesību skolas (New York Law School) profesors Ričards Šervins (Richard K. Sherwin) raksta: "Starp tiesībām un populāro kultūru ir divvirzienu ceļš. Patiesi tieslietu notikumi un domstarpības dod vielu populāram tieslietu [gadījumu] atspoguļojumam, savukārt populāras tieslietu notikumu interpretācijas palīdz informēt un ietekmē īstās tieslietu problēmas un to risinājumus." Kā piemēru viņš min labi zināmo Džūlijas Robertsas veikumu vides tiesību aktīvistes Ērinas Brokovičas lomā un filmas panākumiem sekojušos "īstās" Ērinas Brokovičas panākumus cīņā pret gruntsūdeņu saindēšanu.

Protams, ASV šādiem pētījumiem paveras plašs darba lauks – ņemot vērā gan izplatīto tiesāšanās kultūru un ticību panākt taisnību tiesā, gan tiesu procesu ļoti biežo atspoguļojumu ASV lielākajā "kultūras kanālā" – kino industrijā.

Savukārt Latvijas mākslā tieslietu tēma ir visai reti sastopama. Latviešu tradicionālās kultūras pētnieki pat norāda, ka latviešu folklorā tiesas ir atspoguļotas daudz retāk nekā citu tautu garīgajā mantojumā tādēļ, ka vēsturisko apstākļu dēļ "vidējais" latvietis sava sociālā stāvokļa dēļ uz taisnības meklēšanu tiesā gadsimtiem ilgi nav varējis cerēt.

Paaudzēm ilgās faktiskās beztiesības dēļ apzinoties, ka taisnību tiesā nav iespējams panākt ("Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesāties"), latviešu folklorā izplatīts motīvs ir stiprākā uzveikšana ar viltu (variācijas par muļķa kungu vai velnu un gudro ganuzēnu) un pāridarījuma atriebšana kā vienīgā morālā kompensācija: "Ko vācietis man darīja, to darīšu vācietim. Dienā likšu mežā braukti, nakti riju kuldināt" un "Es vācieti dancināju uz sarkanu ķieģelīti. Jo vācietis augstu lēca, jo pakūru uguntiņu."

Iespējams, šī gadsimtiem uzkrātā pieredze un, protams, tai klāt vēl nākušais padomju okupācijas laika totalitārās beztiesības periods ir iemesli tam, ka mūsdienu Latvijas sabiedrība tiesu varai neuzticas savā ziņā "ģenētiski" – daudz vairāk, nekā tai būtu racionāls iemesls tā rīkoties (tikai ļoti neliela daļa no tiem, kas saka, ka tiesnesi var piekukuļot, paši ir to darījuši).

Atgriežoties pie sākumā minētās mūsdienu populārās mākslas un tieslietu mijiedarbības, jāsecina, ka Latvijas kultūrā, turpinot nostiprināt folklorizētos priekšstatus, juristi un jurisprudence joprojām ir melnās avs lomā. Piemēru netrūkst: no populārākajiem mājsaimnieču seriāliem ar juristiem mahinatoriem epizodiskās lomās līdz nopietnai skatuves mākslai (skat. pirms pāris gadiem Nacionālajā teātrī iestudēto Ingas Ābeles lugu "Jasmīns. Pārdaugava" ar "visu nelaimju cēloni" – atbaidošu tiesu izpildītāju – jau pirmajā ainā). Nevienu Latvijā tapušu mākslas darbu, kurā tiktu parādīts tiesā atjaunots taisnīgums, tiešām nav gadījies redzēt.

No otras puses, kā norāda R. Šervins, māksla spēj ietekmēt tieslietu norises. Varbūt ir vērts pamēģināt vismaz šo virzienu? Piemēram, šobrīd, kad vairākas komercbankas apgalvo, ka tām tiek izkrāpti kredīti un to veic konkrēti maksātnespējas administratori sadarbībā ar konkrētiem tiesnešiem, varētu radīt kādu aktuālu skatuves darbu vai filmu par šo tēmu. Ja nu iedarbojas – līdzīgi kā Brokovičas gadījumā?