VLK ietvertās normas lielākoties turpina pastāvēt Civillikumā. VLK tapis spēcīgā romiešu tiesību ietekmē: no VLK 4600 pantiem 2882 panti saturēja atsauces uz romiešu tiesībām.⁴

Pastāv uzskats, ka F. Bunges kā VLK autora loma bijusi pasīva. Šāds uzskats daļēji izskaidrojams ar priekšstatu par F. Bungi kā vēsturiskās tiesību skolas pārstāvi. "Šī skola apgalvoja, ka tiesību normas juristi paši neizdomājot, bet tikai saklausot, novērtējot un uzrakstot. Tādējādi katrai zemei, vietai un novadam esot savas īpatnējas tiesības. Tiesības rodoties līdzīgi valodai – pašas no sevis."⁵

F. Švarcs uzskata, ka VLK sastādīšana nav uzskatāma par tiesību jaunradi atbilstoši faktiskajai situācijai, bet šajā gadījumā var runāt tikai par spēkā esošo tiesību apkopošanu un sistematizāciju, tādēļ "to nevar saukt par kodifikāciju tās īstajā nozīmē".⁶

Šis secinājums vērtējams kritiski. Ja VLK būtu vienkārša tiesību kompilācija, tad nebūtu nepieciešama atsaukšanās uz tik daudziem un saturiski tik raibiem pirmavotiem, kā tas veikts agrīnajos VLK izdevumos.⁷

Turklāt romiešu tiesību jēdziens pats kalpo dažādu, savstarpēji ļoti atšķirīgu sistēmu apzīmēšanai, kuru ietvaros sastopami bieži vien pretrunīgi juristu un to vēlāko interpretatoru viedokļi. Tāpēc kodifikācijas autoram daudzos gadījumos jāizvēlas "pareizais" viedoklis, jo kodifikācija atšķirībā no tiesību dogmas nevar atļauties zinātniskas šaubas.

Tādējādi ir zināms pamats jau agrāk literatūrā paustajam viedoklim, ka VLK nedrīkst uztvert tikai kā pirms tam eksistējošo Baltijas tiesību kodifikāciju. Nav izslēgta iespēja, ka atsevišķu institūtu tiesiskajā regulējumā VLK tieši bijis vērsts uz līdz kodifikācijai pastāvošo romiešu tiesību ietekmes mazināšanu un ka VLK rodams arī citu tā laika kodifikācijas aktu⁸ un mācību grāmatu⁹ iespaids. Mācību grāmatas tolaik galvenokārt bija pandektu tiesību literatūra, t.i., Vācu nācijas Svētās Romas impērijā (turpmāk – VNSRI) recipēto romiešu tiesību komentāri, kur izpaudās lielas atšķirības uzskatos par dažādiem tiesību jautājumiem. Visādā ziņā mūsu rīcībā šobrīd nav informācijas par to, kādas tieši grāmatas izmantotas, jo F. Bunge nav atsaucies uz mācību literatūru pašā VLK tekstā vai pievienotajos citātos, tādēļ atliek tikai minēt, vai šie citāti aizgūti no tā laika mācību grāmatās lietotajām atsaucēm (kas šķiet visticamākais izskaidrojums), vai arī tomēr atlasīti kā "esošo tiesību normas", kā tas acīmredzot tika pasniegts VLK "pasūtītājam" – Krievijas impērijas ierēdņiem, tādējādi radot iespaidu, ka "vietējās tiesības" izpaužas kā romiešu tiesību pirmavotu tieša piemērošana. Ironiskā kārtā VLK tapšanas laikā 19. gs. Krievijas impērijas Baltijas guberņu no Livonijas mantoto tiesību saikne ar VNSRI bija jau sen pārtrūkusi, bet pati VNSRI – beigusi eksistēt jau vismaz sešdesmit gadus pirms VLK apstiprināšanas.

1. Darījumu nozīme īpašuma tiesības pierādīšanā, ceļot īpašuma prasību

Ubi rem meam invenio, ibi vindico ("Kur es savu lietu atrodu, tur to atprasu" – juridisks sakāmvārds).¹⁰

CL īpašuma prasību regulējošās normas ar VLK starpniecību pārmantotas no romiešu tiesībām. Piemēram, "prasītājam sīki jāapzīmē atprasāmā lieta kā pēc tās šķiras un īpašībām, tā arī pēc sevišķām iezīmēm un, ja vajadzīgs, arī pēc tās apjoma un lieluma; bet prasībā par nekustamu īpašumu sīki jānorāda arī tā atrašanās vieta" (VLK 907. p.; CL 1051. p.).¹¹

Mūsdienās, pastāvot publiski ticamiem zemesgrāmatu ierakstiem, pati īpašuma prasības pastāvēšana nostāda tiesu dilemmas priekšā – vai nu prasība par tāda nekustama īpašuma atgūšanu, kas ierakstīts zemesgrāmatā uz citas personas vārda, jānoraida, vai arī, ja tomēr tiesa atrod iemeslus tādas prasības apmierināšanai, tad jāatzīst, ka publiskas ticamības zemesgrāmatu ierakstam nemaz nav. Visu pēdējās desmitgades tiesu praksi šajā jomā var īsi raksturot kā nepārtrauktu svārstīšanos starp šiem diviem ekstrēmiem risinājumiem.¹²

Turklāt, ja tomēr šāda prasība apmierināma, tad tas iespējams vienīgi, ja tiesa plaši tulko citu ne mazāk kategorisku normu: "Prasītājam jāpierāda sava īpašuma tiesība." (VLK 917. p.; CL 1060. p.). Prasītājs var pierādīt savu īpašuma tiesību uz nekustamu īpašumu, kas ierakstīts kā citai personai piederošs, tikai ignorējot citu, ne mazāk svarīgu CL normu: "Par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu apzīmēts [CL – ierakstīts] zemes grāmatās." (VLK 812. p.; CL 994. p. 1. d.).

Respektīvi, ceļot īpašuma prasību par nekustamu īpašumu, rodas "divu īpašnieku problēma", kas balstās uz formāli zemesgrāmatā ierakstītā un "īstā" īpašnieka pretnostatījumu.¹³ Cita problēma, kas izriet no VLK 918. p. (CL 1060. p. 2. d.): "Ja prasītājs apgalvo, ka lietu ieguvis kā nodotu vai mantotu no cita, tad viņam arī jāpierāda, ka viņa priekšgājējs bijis tās īpašnieks."

Šis ir pierādīšanas veids, kas savas sarežģītības dēļ vēl viduslaikos nosaukts par probatio diabolica¹⁴ (t.i., tik grūts, ka tikai pašam nelabajam vien pa spēkam to paveikt)¹⁵ un ko mūsdienu tiesību sistēmas tieši šī iemesla dēļ lielākoties atmetušas, aizstājot (kustamu lietu gadījumā) ar prezumpciju, ka lietas valdītājs ir arī tās īpašnieks.¹⁶

Tiesa var apmierināties ar mazāk kategorisku pierādīšanas veidu, t.i., uzskatīt, ka prasītājs ir pierādījis savu īpašuma tiesību, "ja viņš pierāda, ka patiesi ieguvis šo tiesību tiesīgā kārtā" (VLK 917. p.; CL 1060. p. 1. d.). Tomēr, pieļaujot šādu pierādīšanas veidu, tiesa nereti nonāk idem per idem (tas pats pret to pašu) situācijā, jo vienā un tai pašā īpašuma prasības prāvā viena lietas dalībnieka iesniegto zemesgrāmatu akta ierakstu atzīst par pietiekamu īpašuma tiesību pierādījumu, turpretim citu tajā pašā procesā atzīst par spēkā neesošu.¹⁷ Droši vien šāda sistēma darbojas nevainojami sabiedrībā, kur darījumi ar nekustamo īpašumu notiek reti. Taču šāda pati sistēma ir problemātiska, ja to pielieto ārpus konteksta. Pati formula "ieguvis no kāda cita" iegūst pilnīgi citu jēgu, mainoties izpratnei par darījuma kā šādas iegūšanas visbiežāk izplatītā pamata jēdzienu, saturu un formu.

Gan kustamu, gan nekustamu lietu iegūšanu īpašumā VLK saista ar kauzalitātes principu, kurš tiek atvasināts no Digestos ietvertās (Ulp. D. 50. 17. 54)¹⁸ romiešu tiesību maksimas Nemo plus iuris ad alium trasfere potest, quam ipso haberet (Neviens nevar nodot otram vairāk tiesību, kā pašam ir).