Rakstā pievērsta uzmanība tādu gaisa transporta kustības drošības un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanas sastāva elementu analīzei kā objekts, objektīvā puse un subjekts. Subjektīvās puses analīze netika veikta, jo tās konstatēšanā nav saskatāmas būtiskas problēmas. Rakstā aplūkotas gaisa transporta kustības drošības un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanas objekta definējumā iekļaujamās intereses, kā arī jautājums par dabas vides aizsardzības interešu atzīšanu par minētā nodarījuma papildu tiešo objektu.

Lai gan Latvijas Republikas tiesu praksē ir tikai atsevišķi spriedumi, kuros par gaisa transporta kustības drošības un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu tika piemērots KL 257. pants, minēto spriedumu analīze rāda, ka lielākās problēmas vērojamas, tieši konstatējot nodarījuma objektīvo pusi, kā arī subjekta atbilstību KL 257. pantā paredzētā speciālā subjekta – transporta darbinieks – pazīmēm. Turklāt rakstā analizēts starptautiskās gaisa satiksmes noteikumu pārkāpšanas krimināltiesiskais regulējums.

Pārkāpuma sastāva elementu apskats

Doktrīnā norādīts, ka KL 257. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – gaisa transporta kustības drošības un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana – objekts ir sabiedriskās drošības intereses gaisa transporta ekspluatācijas jomā.²

KL 257. panta nosaukumā paredzēts – [..] gaisa transporta kustības drošības un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana. Panta dispozīcijā lietots saiklis "vai", norādot, ka, lai sauktu personu pie atbildības saskaņā ar šo pantu, pietiek konstatēt tikai kustības drošības noteikumu vai tikai ekspluatācijas noteikumu pārkāpumu. Taču minētā nodarījuma objekta definējumā jābūt atspoguļotiem abiem gaisa transporta funkcionēšanas aspektiem – kustībai un ekspluatācijai. Objekta definējuma sašaurināšana līdz sabiedriskās drošības interesēm tikai gaisa transporta kustības vai tikai ekspluatācijas jomā ir nepamatota.

Krievijas krimināltiesību zinātnieks A. Korobejevs atzīmē, ka transporta nodarījumu rezultātā nereti tiek nodarīts kaitējums arī apkārtējai videi – tiek piesārņoti ūdeņi, nodarīts kaitējums florai un faunai.³ Sekojot šim viedoklim, ir analizējams jautājums par vides aizsardzības interešu atzīšanu par gaisa transporta kustības drošības un ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanas papildu tiešo objektu. Nodarījumi pret dabas vidi ir tādi kaitīgi, prettiesiski un sodāmi nodarījumi, kas apdraud dabas objektu saglabāšanas, dabas resursu racionālās izmantošanas un dabas bagātību atjaunošanas un vairošanas intereses.⁴

Saskaņā ar Vides aizsardzības likuma⁵ 1. panta 17. punktā sniegto definīciju vide ir dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums. Vides aizsardzības likuma 1. panta 1. punkts noteic, ka dabas resursi ir dabas sastāvdaļas, to skaitā gaiss, ūdeņi, flora, fauna, augsne, zemes dzīles. Prof. U. Krastiņš atzīst, ka dabas vidi veidojošie objekti ir zeme, tās dzīles, meži, koku grupas, atsevišķi koki, augi, ūdeņi, savvaļas dzīvnieki, valsts īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un dabas pieminekļi.⁶

Vides aizsardzības likuma 1. panta 9. punkts paredz, ka kaitējums videi ir novērtējamas nelabvēlīgas dabas resursu izmaiņas vai izmērāma ar dabas resursu saistīto funkciju pasliktināšanās, kas var rasties tieši vai netieši. Kaitējums augsnei vai zemes dzīlēm ir jebkāda pārveidošana vai piesārņojums, ko izraisa ķīmisko vielu, maisījumu, organismu vai mikroorganismu tieša vai netieša ievadīšana augsnē vai zemes dzīlēs un kas rada risku cilvēku veselībai vai būtiski nelabvēlīgi ietekmē cilvēku veselību vai vidi. Kaitējums ūdeņiem ir jebkāds kaitējums, kuram ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz konkrēta ūdensobjekta ekoloģisko vai ķīmisko kvalitāti, kvantitatīvo stāvokli vai ekoloģisko potenciālu.

Nopietnākas gaisa kuģu katastrofas neizbēgami noved pie kaitējuma nodarīšanas videi, kas var izpausties gan kā kaitējums augsnei un zemes dzīlēm, gan kā kaitējums ūdeņiem. Gaisa kuģu katastrofu rezultātā var tikt izraisīts augsnes, zemes dzīļu un ūdeņu piesārņojums, ko rada izlijusi aviācijas degviela.⁷ Gaisa transporta ekspluatācijas kārtību reglamentējošie normatīvie akti turklāt satur normas, kas vērstas uz vides aizsardzību no aviācijas trokšņa un gaisa piesārņojuma. Vides aizsardzībai no aviācijas trokšņa ir veltīts 1944. gada 7. decembrī Čikāgā parakstītās Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju⁸ (turpmāk – Čikāgas konvencija) 16. pielikuma pirmais sējums, bet vides aizsardzībai no aviācijas dzinēju emisijām – Čikāgas konvencijas 16. pielikuma otrais sējums.

Prasības, kuras piesārņojuma novēršanas un kontroles jomā jāņem vērā gaisa kuģu operatoriem – personām, kas veic gaisa pārvadājumus un ekspluatē gaisa kuģi –, nosaka likums "Par piesārņojumu".