3. Februāris 2015 /NR. 05 (857)
Skaidrojumi. Viedokļi
Privātpersonu un juridisko personu veiktie cilvēktiesību pārkāpumi
10
PhD (Cantab.)*
Ineta Ziemele

Starptautiskās cilvēktiesības tradicionāli ir attīstījušās, lai dotu tiesības indivīdiem un grupām un uzliktu pienākumus valstīm. Tomēr kopš to pirmsākumiem cilvēktiesības ir ietvērušas brīdinājumu indivīdiem un organizācijām neizmantot starptautisko tiesību garantētās tiesības ļaunprātīgi. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk – VCD) 29. pants ietver ideju, ka "katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību". Starptautiskās tiesības paredz, ka tās sniedz indivīdiem un organizācijām ne tikai tiesības, bet arī nosaka pienākumus. Taču veids, kādā starptautiskās tiesības uzliek privātpersonām un privāto tiesību juridiskajām personām (turpmāk – juridiskās personas) pienākumus un paredz to atbildību, nav tik nepārprotami noregulēts kā cilvēktiesību baudīšana.

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2020.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
10 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Jānis Sarāns
12. Februāris 2015 / 19:22
0
ATBILDĒT
Analizējot cienījamās Autores raksta daļu par valsts atbildību saistībā ar PMDK darbību citas valsts teritorijā, ir jāuzsver, ka vairāki Autores apgalvojumi un to sniegtais juridiskais pamatojums īsti neiztur kritiku.
Ņemot vērā raksta sākumdaļā norādītos pētījuma mērķus, proti, otro no mērķiem, kas saistīts ar to metožu norādīšanu, kuras “varētu izmantot starptautiskās vai reģionālās tiesu instances vai nacionālie likumdevēji, lai risinātu situāciju, jo īpaši šaurākā privāto militāro kompāniju kontekstā”, varētu secināt, ka raksta ietvaros paredzēts atklāt šo metožu vispārējos ietvarus. Tomēr var secināt, ka, lai gan tiek norādīts uz iespējamo sasaistes modeli starp PMDK un valsti, piedāvātais risinājums nonāk pretrunā ar jau izsenis starptautiskajās tiesībās pastāvošiem valsts atbildības noteikšanas principiem, kuri nostiprināti rakstā pieminētajos Starptautisko tiesību komisijas “pantos par valstu atbildību” (“ARSIWA”).
Autores izdarītais secinājums: “Ja lietā A v. The United Kingdom piemērotais princips ir apvienots ar principu, ka dalībvalstīm nav jāatbalsta tādu darbību veikšana ārzemēs, ko tās neatbalstītu savā zemē, tad ir iespēja Konvencijas ietvaros sniegt sūdzības pret PMDK darbību. Nacionālais tiesiskais regulējums un līguma ar PMDK noteikumi šādā gadījumā būs svarīgi, lai analizētu, vai var uzskatīt PMDK personālu par valsts aģentiem.
Manuprāt, šāds apgalvojums, jo īpaši daļā par PMDK personāla uzskatīšanu par valsts aģentiem, nebūt nav pamatots nedz ar atsaucēm uz Issa lietu (kurā “likumīgi vai pretlikumīgi” citas valsts teritorijā esošās personas bija valsts militāro orgānu dalībnieces, tādējādi atbilstoši ARSIWA 4.pantam valsts ir tieši atbildīga par tās orgānu veiktajām darbībām un nav nepieciešams pat iedziļināties, vai darbības bija oficiālajā kapacitātē vai ultra vires. Turklāt tiesa atsaucās tieši uz kontroles testu, jautājumā par plaši kritizēto individuālās jurisdikcijas pieeju, proti, ka jurisdikcija nav saistīta ar teritoriju, bet gan ar personu, kura ir valsts kontrolē), nedz valsts uzdevumu pildīšanu.
Atbilstoši klasiskajiem valsts atbildības modeļiem un to attiecināšanai uz PMDK var izdarīt šādus secinājumus:
1) ARSIWA 4.panta piemērošanai, lai paredzētu valsts atbildību par PMDK darbībām, pietiek ar to, ka tiek pierādīts, ka PMDK personāls ir militāro orgānu sastāvdaļa piemēram, aktīvā dienesta kareivji. Savukārt, ja oficiālā dienesta nav, de facto orgānu konstatēšanas nolūkā ir jāpierāda pilnīga atkarība no valsts, kas ir īpašs izņēmums, un pat Bosnijas Genocīda lietas (392. un turpmākie paragrāfi) ietvaros ANO Starptautiskajā tiesā tas netika pierādīts.
Jānis Sarāns > Jānis Sarāns
12. Februāris 2015 / 19:23
0
ATBILDĒT
2) Iespējamā sasaiste var notikt arī uz ARSIWA 5. un 7.panta pamata, proti, ja PMDK personālam ir ekskluzīvas tiesības izpildīt valdības kompetenci (governmental authority). Pirmkārt, tas nozīmē, ka valstij ir jābūt šai kompetencei citas valsts teritorijā (kas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, jo pieprasa citas valsts piekrišanu) un, otrkārt, PMDK personālam būtu jārīkojas tieši šajā oficiālajā kapacitātē (kas rada kārtējo problēmu, proti, ja valsts militārais personāls ārpus “darba laika” veiktu kādu darbību, to uzskatītu par valsts darbību, bet ja PMDK personāls veiktu šo darbību pēc “darba laika” jeb ne misijas ietvaros, tad šī rīcība nebūtu valsts rīcība);
3) Savukārt trešais no atbildības pamatiem, proti, ARSIWA 8.pants pieprasa valsts kontroli pār PMDK personālu. Šī panta piemērošana, manuprāt, ir visobjektīvākā, bet tomēr rada vislielākās juridiskās problēmas. Pirmkārt, jebkura rīcība pretēja “pasūtījumam” jeb pavēlēm un ārpus valsts kontroles automātiski izslēdz valsts atbildību. Otrkārt, tiek uzlikts milzīgs pierādīšanas slogs tai pusei, kas uzskata, ka valsts kontrolēja PMDK personālu, proti, ka tieši šīs darbības bija tās, kuras valsts pavēlēja izpildīt. Piemēram, gadījumos, kas saistīti ar informācijas iegūšanu “spīdzinot” (Gvantanamo lietas), problēmas nav tik aktuālas, ja var konstatēt valsts interesi iegūt informāciju par katru cenu arī spīdzināšanas rezultātā. Savukārt, valstij dodot vispārīgas norādes gan līgumu veidā, gan citādāk, ir gandrīz neiespējami konstatēt valsts atbildību, jo PMDK personāls ir ar ļoti plašu rīcības brīvību.
Attiecībā uz PMDK personāla darbību sasaisti ar valsts atbildību šajā rakstā minētie argumenti nebūt nepietuvina kādam skaidrākam modelim, kā to varētu izdarīt cilvēktiesību kontekstā.
Kas saistās ar valsts jurisdikcijas konstatēšanu, atsauce uz CK ziņojumu par ASV īsti nepalīdz risināt jautājumus par PMDK personāla atrašanos ārvalstīs, jo pieminētajos gadījumos (piemēram, Gvantanamo, Afganistāna, Irāka) nepastāv strīds par ASV jurisdikciju pār tās orgāniem ārvalstīs. Tāpat attiecībā uz militārajiem spēkiem un valsts jurisdikciju Issa lieta nekādi nesasaistās ar jautājumiem par valsts jurisdikciju PMDK personāla gadījumos. Militāro spēku atrašanās citas valsts teritorijā nereti tiek atrunāta starptautiskos līgumus, kas automātiski arī garantē valsts jurisdikciju visdažādākajās formās (kā piemērus var minēt SOFA līgums jeb “Status of Forces Abroad” līgumus, kādi pastāv arī starp NATO dalībvalstīm).
mazgudrais
3. Februāris 2015 / 16:45
10
ATBILDĒT
eu, mīnusiņu licēji, varat kāds atbildēt pēc būtības?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 7
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
3. Februāris 2015 /NR. 05 (857)
Padarīts liels darbs
1
LASĪT E-ŽURNĀLU: Nr. 05 (857)
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
1
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties