Šis raksts sākas ar pārskatu par indivīdu un juridisko personu pienākuma ievērot cilvēktiesību rašanos starptautiskajās tiesībās. Jāatzīmē, ka raksts nepēta šo jautājumu no starptautisko krimināltiesību skatpunkta – izpēte ir ierobežota ar starptautisko cilvēktiesību ietvaru. Taisnība, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām atbildība galu galā paredzēta tieši valstij, ja tā nespēj nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu no privātpersonu puses savas teritorijas ietvaros vai atsevišķos gadījumos ārpus tās. Šīs atbildības apmērs tiks noteikts, apskatot starptautisko cilvēktiesību institūciju praksi.

Tā kā šis pētījums ir tapis konkrēta projekta ietvaros par privātu militāru un drošības kompāniju darbuzņēmējiem (turpmāk – PMDK) un starptautisko tiesību kontekstā, ir jāpaskaidro, kāda ir nozīme jautājuma par privātpersonu un juridisko personu pienākuma ievērot cilvēktiesības un atbildības par cilvēktiesību pārkāpšanu atsevišķu aspektu izpētei. Privātās militārās un drošības kompānijas, kā norāda jau pats to nosaukums, ir privāttiesību regulētas juridiskas personas. Atšķirībā no citām juridiskām un privātpersonām šīs kompānijas izpilda dažādus sensitīva rakstura uzdevumus, bieži vien konflikta vai pēckonflikta apstākļos.¹ Lai arī šīs ir privātas kompānijas, to darbība var būtiski sadurties ar indivīdu tiesībām. Tieši tāpēc, lai labāk saprastu, kā šīs kompānijas regulēt, ir svarīgi saprast cilvēktiesību attiecināšanu uz privātpersonu un juridisko personu savstarpējām attiecībām vai to, kādus pienākumus cilvēktiesības šajā sakarā uzliek valstīm vai pat tieši privātpersonām.

Šī pētījuma otrs mērķis ir noteikt, kādi privātpersonu un juridisko personu veikto cilvēktiesību pārkāpumu juridiskie aspekti nav viennozīmīgi noregulēti, un norādīt, kādas metodes varētu izmantot starptautiskās vai reģionālās tiesu instances vai nacionālie likumdevēji, lai risinātu situāciju, jo īpaši šaurākā privāto militāro kompāniju kontekstā.

Šim mērķim es apskatīšu ANO cilvēktiesību paktu uzraugošo institūciju un specializēto mehānismu, kā arī Amerikas un Eiropas cilvēktiesību tiesu praksi.² Bet vispirms man ir jāpaskaidro termina "privātpersonas un juridiskas personas" nozīme šajā rakstā. Šis termins nozīmē privātpersonas, privātpersonu grupas vai juridiskas personas, kas nav valsts iestādes. Šīs personas bauda cilvēktiesības. Šo personu darbība var radīt valsts atbildību vismaz starptautiskajās tiesībās gadījumā, ja tās darbojušās pēc valsts varas institūciju rīkojuma vai arī tās izpilda valstiskas funkcijas noteiktos apstākļos.³ Vēl jo vairāk, privātpersonu un juridisko personu darbība var izraisīt valsts atbildību pat tad, ja šī darbība tikusi īstenota tikai privātu attiecību jomā. Cilvēktiesību ievērošanas pienākums attiecībā uz valstīm un ārpus tām ir paplašinājies caur "pozitīvo pienākumu" konceptu, ko ir attīstījušas starptautiskās cilvēktiesību institūcijas un tiesas. Jāatzīmē, ka tradicionālie priekšstati par atbildības attiecināšanu un par pozitīvajiem pienākumiem ir saistoši diskusijai par PMDK darbības regulēšanu.

Turklāt VCD atsaucas uz jebkuras personas pienākumiem attiecībā pret sabiedrību. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk – SPPPT vai Pakts) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk arī – ECK vai Konvencija) kontekstā ir radies jautājums, vai šiem instrumentiem var būt tā sauktais horizontālais efekts nacionālajā līmenī. Tas tiek bieži saukts arī par Drittwirkung konceptu, kā to definē Vācijas konstitucionālo tiesību doktrīna.⁴ Tas, vai starptautiskās cilvēktiesības satur tiešus pienākumus arī attiecībā uz privātpersonām un juridiskām personām, ir vēl viens analizējams jautājums, lai atrastu veidus un līdzekļus privātpersonu atbildības noteikšanai par cilvēktiesību pārkāpumiem nacionālā līmenī.

Pamatojoties uz tālāk minētajiem piemēriem no prakses, šis raksts apkopos starptautisko cilvēktiesību regulējumu attiecībā uz privātpersonu un juridisko personu atbildību nacionālā līmenī par cilvēktiesību pārkāpumiem saskaņā ar jau iepriekš identificētiem četriem juridiskiem konceptiem, proti: privātpersonu darbības piedēvēšana valstij, valsts pozitīvie pienākumi, privātpersonu pienākumi un cilvēktiesību horizontālais efekts. Prakses analīzē uzmanība tiks vērsta uz to, kā šos konceptus piemēro starptautiskās cilvēktiesību institūcijas un reģionālās tiesas.

Privātpersonu un juridisko personu cilvēktiesību pienākumi, kas rada valsts atbildību

Kā tika atzīmēts jau ievadā, būtībā starptautiskās cilvēktiesības ir tāda tiesību joma, kurā tiesības un pienākumi pastāv valstīm kā primārajiem starptautisko tiesību subjektiem. Tāpēc ir dabiski un loģiski, ka cilvēktiesības attīstās ar mērķi pastiprināt valsts pienākumus attiecībā uz privātpersonu un juridisko personu uzvedības regulējumu. Tālāk rakstā ir apkopotas attīstības tendences attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt atbilstošu uzvedību privātpersonu savstarpējo attiecību jomā nacionālā līmenī.