Pateicoties Saeimas deputāta Daiņa Liepiņa lēmumam neiziet no sēžu zāles, neskatoties uz to, ka viņš zaudējis tiesības piedalīties Saeimas sēdēs, 16. aprīlī tika izsludināts Saeimas sēdes pārtraukums līdz 23. aprīlim, parlamentam tā arī nenonākot līdz likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" skatīšanai otrajā lasījumā. Viens no priekšlikumiem šajā projektā tapis Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, balstoties uz deputātes Jūlijas Stepaņenko iniciatīvu izveidot jaunu likuma pantu – "Izglītība un tikumība", ar kuru iecerēts noteikt izglītības sistēmai pienākumu nodrošināt izglītojamā tikumisko audzināšanu, kā arī aizliegt mācību iestādēs mācību līdzekļus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamo tikumisko attīstību (skat. Saeimas mājaslapā likumprojektu Nr. 1260/Lp11).
Šis priekšlikums tomēr rada vairākus pagaidām neatbildētus jautājumus.
Pirmkārt – kas tieši domāts ar jēdzienu "tikumība"? Spēkā esošo likumu tekstos atrodam tikai tikumības izpratnes virzienu norādes, bet ne konkrētu definīciju. Piemēram, Krimināllikuma XVI nodaļā "Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību" iekļauti panti, kas paredz sodu par izvarošanu, seksuālu vardarbību, pavešanu netiklībā, bordeļa izveidošanu, sutenerismu, pornogrāfiska priekšnesuma noteikumu pārkāpšanu u.tml. Administratīvā procesa likumā tikumība minēta līdzās privātpersonu tiesībām, demokrātiskajai valsts iekārtai, sabiedrības drošībai un labklājībai kā viena no demokrātiskas sabiedrības aizsargājamām vērtībām (12. p.). Savukārt Darba likumā atļauts bērnus nodarbināt tikai "vieglā, bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai nekaitīgā darbā" (37. p.). Līdzīgas norādes atrodam arī Kriminālprocesa likumā, Pornogrāfijas ierobežošanas likumā, Valsts valodas likumā, Saeimas kārtības rullī, Reklāmas likumā u.c. likumos.
Otrkārt, Izglītības likuma 2. pantā ("Likuma mērķis") jau ir noteikts, ka atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām tiek nodrošināta iespēja ne vien iegūt zināšanas un prasmes dažādās jomās, bet arī apstākļi "tikumiskai, estētiskai, intelektuālai un fiziskai attīstībai". Tātad tikumības (lai kā to saprastu likumdevējs) nosacījums izglītības procesā jau šobrīd ir obligāts. Šai pašā likumā paredzēti arī valsts pienākumi izglītības procesā, Izglītības un zinātnes ministrijai nosakot pienākumu īstenot "vienotu valsts politiku un attīstības stratēģiju izglītībā" (15. p.). Savukārt Vispārējās izglītības likums (un citi normatīvie akti) reglamentē izglītības satura veidošanu. Tāpat ir noteikti arī atbildīgie par pedagoģiskā procesa norisi – izglītības iestāžu vadītāji un pedagoģiskās padomes.
Vai līdzšinējā kārtība ir pieļāvusi netikumību skolās? Kā tieši tā ir izpaudusies? Kura amatpersona būs atbildīga par jaunās likuma normas tulkošanu un piemērošanu? Vai, piemēram, skolas bibliotēkā arī turpmāk varēs atrasties "Zīlītes" 1989. gada marta numurs ar komiksu par to, kā rodas bērni, vai arī šis žurnāls būs jāiznīcina? Un visbeidzot – vai bērnu morāles un tikumības priekšstatu veidošanā galvenā loma tomēr nebūtu jāuzņemas ģimenei?
Savukārt tiem, kas mierina, ka par to, kas tieši domāts ar frāzi "Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu", varēs spriest pēc likuma grozīšanas (ar domu, ka ierakstīts būs, bet principā nekas daudz nemainīsies), būtu jāatceras, ka deklaratīvu likuma normu pirmrindnieces parasti ir valstis, kurās likuma vara tādā veidā, kā to saprot demokrātiskā un tiesiskā valstī, vispār neeksistē. Lai atceramies, piemēram, PSRS 1977. gada konstitūciju, kurā tika garantēta vārda, preses, sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvība (50. p.), kā arī reliģijas brīvība (52. p.). Varam ielūkoties arī Ziemeļkorejas konstitūcijā, kur noteikts, ka "valsts visiem pilsoņiem garantē īsti demokrātiskas tiesības un brīvības un laimīgu materiālo un kultūras dzīvi" (66. p.). Starp citu, šeit atrodama arī fantastiska atsauce uz Aleksandra Dimā "Trīs musketieriem": "Pilsoņu tiesības un pienākumi balstās uz kolektīvisma principu "viens par visiem, visi par vienu"" (63. p.). Pirmajā acu uzmetienā pat šķiet, ka labi skan un nav nekādas vainas!
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.