Likumdevēja jēdziens

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 64. pants¹ noteic divus likumdevējus – Latvijas pilsoņu kopumu un Latvijas Republikas Saeimu (turpmāk – Saeima). Tomēr, kā norādījusi Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa), "prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi nereāla. Likumdevējam nav iespēju izsmeļoši likumdošanas ceļā izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams regulējums. Šāda likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo likumdošanas process ir smagnējs un laikietilpīgs. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam.

Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām".²

Līdz ar to saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 15. panta otro daļu³ ārējie tiesību normatīvie akti ir arī Ministru kabineta noteikumu un pašvaldību saistošie noteikumi. Turklāt arī atsevišķas patstāvīgas jeb autonomas iestādes ir ar likumu pilnvarotas izdot ārējos tiesību normatīvos aktus noteiktās jomās. Tā, piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisija ir tiesīga "izdot ārējus normatīvos noteikumus par finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku darbību regulējošām prasībām un šo darbību raksturojošo rādītāju aprēķināšanas un pārskatu iesniegšanas kārtību".⁴

Tātad Satversmes 64. pants nosauc vienīgi subjektus, kuri ir tiesīgi pieņemt likumus šī jēdziena šaurākajā, tas ir, tiešajā, nozīmē. Savukārt likumus to plašākā nozīmē, proti, ārējos normatīvos aktus, ir tiesīgas pieņemt arī ar likumu pilnvarotas izpildvaras institūcijas – Ministru kabinets, pašvaldību domes un atsevišķas valsts pārvaldes iestādes. Līdz ar to tiesību normu iztulkošanas kontekstā likumdevējus var nosacīti iedalīt primārajos likumdevējos, kuru likumdošanas tiesības nosaka Satversme (Saeima un Latvijas pilsoņu kopums), un sekundārajos likumdevējos, kuriem likumdošanas tiesības ir deleģējis primārais likumdevējs (Ministru kabinets, pašvaldību domes un autonomās iestādes). ⁵

Raksta ietvaros ir analizēta Saeima kā likumdevējs šī jēdziena tradicionālajā izpratnē, taču aprakstītā metodoloģija ir attiecināma arī uz pārējo likumdevēju gribas noskaidrošanu, ciktāl pastāv objektīvas līdzības starp konkrēto likumdevēju un Saeimu.

Likumdošanas process Saeimā

Likumdevēja griba rodas, un tātad ir noskaidrojama, konkrētās tiesību normas jaunrades procesā, sākot ar tiesību normas rašanās pamatā esošo problēmu vai nenoregulētu situāciju un beidzot ar izšķirošo likumdevēja gribas izpausmi – balsojumu par likuma pieņemšanu. Tādēļ, lai noskaidrotu likumdevēja gribu, ir jāizprot likumdošanas process un tā galvenie principi.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli⁶ likumprojekta izskatīšana notiek trīs lasījumos, izņemot atsevišķus gadījumus, kad likumprojekts tiek izskatīts divos lasījumos. Likumprojekta pirmajā lasījumā saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 88. pantu⁷ notiek vispārīgas debates par tā principiem. Otrajā lasījumā saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 99. panta pirmo daļu notiek "balsošana par katru panta punktu vai daļu, pantu kopumā vai pantu grupu,"⁸ pirms šī balsojuma vērtējot pēc pirmā lasījuma iesniegtos priekšlikumus par konkrētiem likumprojekta pantiem.