Šīs publikācijas mērķis ir īsumā ieskicēt būtiskākās izmaiņas, kas ir ieviestas ar jaunajām direktīvām attiecībā uz in-house izņēmuma piemērošanu, kā arī vērst uzmanību uz atsevišķiem riskiem un ierosinājumiem, kas būtu jāievēro, pārņemot šo tiesisko regulējumu.
Līdz 2015. gada aprīlim Latvijai ir jāpārņem Eiropas Savienības (turpmāk – ES) jaunās direktīvas publisko iepirkumu jomā,1 kurās ES likumdevējs cita starpā ir paredzējis arī tā dēvēto in-house izņēmumu, kas piemērojams, pasūtītājiem un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem slēdzot būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumus ar citiem publisko tiesību subjektiem, iestādēm vai to kontrolētām kapitālsabiedrībām, biedrībām un citām juridiskām personām. Jaunais regulējums aptver un kodificē ievērojamu daļu līdz šim Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrā pausto atziņu, tomēr vairākos aspektos tas būtiski groza un papildina esošos noteikumus. Tā kā in-house izņēmuma piemērošana ir dalībvalstu tiesība, nevis pienākums, turklāt direktīvu pārņemšanas procesā dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties atbilstošākos līdzekļus direktīvās paredzēto mērķu un rezultāta sasniegšanai, Latvijai līdzīgi kā pārējām ES dalībvalstīm būtu rūpīgi jāizsver konkrētā izņēmuma tvērums un piemērošanas nosacījumi, lai nepieļautu nepamatotu konkurences ierobežošanu un mazinātu neatļauta valsts atbalsta riskus.
Publisko iepirkumu normatīvā regulējuma piemērošana
ES tiesiskais regulējums publisko iepirkumu jomā ir izstrādāts, lai nodrošinātu, ka iestāžu un citu publisko personu līgumi par preču, pakalpojumu un būvdarbu iepirkumiem būtu pieejami brīvai konkurencei visā ES iekšējā tirgū. Tomēr vienlaikus ES tiesības neaizliedz publiskai personai īstenot valsts pārvaldes uzdevumus, izmantojot savus iekšējos administratīvos, tehniskos un citus resursus (t.i. in-house) un nepiesaistot citas fiziskas vai juridiskas personas, kas neatrodas to padotībā vai kontrolē. Autonomas tiesības organizēt publiskā sektora darbību ir apstiprinājusi arī EST,2 atzīstot, ka publiska iestāde var pildīt vispārējas nozīmes uzdevumus, kas tai ir jāveic, liekot lietā pati savus līdzekļus, un tai nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem, un tā var darīt to arī sadarbībā ar citām valsts iestādēm.3
Praksē sastopamas situācijas: lai nodrošinātu noteiktu uzdevumu izpildi, iestādes sadarbojas, piemēram, slēdzot civiltiesiskus līgumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
