Par likuma "Par tiesu varu" noteikto krimināllietu izskatīšanas pamatprincipu lietderības apšaubīšanu

Apzināti vai ne savās publikācijās M. Leja visnotaļ ambiciozi ir aicinājis būtiski revidēt vairāk nekā divdesmit gadus spēkā esošajā likumā "Par tiesu varu"² nostiprinātos tiesu varas pamatnoteikumus.

Tātad vispirms – minētā likuma 3. panta otrajā daļā garantētās personas tiesības, lai "uz pilnīgas līdztiesības (autora izcēlums) pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas [pret šo personu] vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma (autora izcēlums) prasības", 6. pantā noteikto, ka "krimināllietās tiesu spriež tiesa, izskatot un izlemjot (autora izcēlums) tiesas sēdēs pret personām celto apsūdzību pamatotību (autora izcēlums), attaisnojot nevainīgās personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot tām sodu", 24. pantā garantēto pušu līdztiesību (autora izcēlums) un secīgi 25. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto, ka "puses (autora izcēlums) lietas izskatīšanas gaitā realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā (autora izcēlums), izņemot tiesvedību administratīvajās lietās", kas izpaužas, "pusēm iesniedzot pierādījumus un tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, kā arī pušu debatēs un veicot citas procesuālās darbības".

No nosauktā, lai kāds arī būtu pašreizējais faktiskais un tekstuālais noregulējums Kriminālprocesa likumā³ (turpmāk – KPL), izriet, ka vismaz formāli pašreiz Latvijā valsts apsūdzības uzturētājs un apsūdzētais (kopā ar aizstāvības realizētāju) ir pilnīgi līdztiesīgas puses, kuras lietas izskatīšanas gaitā visas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā, bet tiesa vienīgi izskata un izlemj celtās apsūdzības pamatotību. Tas acīmredzot M. Lejam šķitis nepareizi un netaisnīgi. Viņaprāt, prokuroram jābūt līdztiesīgākam starp līdztiesīgiem, un tāpēc tiesai rodoties gluži vai dabisks pienākums procesa finišā intelektuāli viņam palīdzēt novest lietu līdz galam, būtībā jau pašai ceļot apsūdzētajam apsūdzību, augstsirdīgi gan pēdējo uzklausot. Tādējādi apsūdzētā tiesības uz aizstāvību (M. Leja vairās vismaz teikt: tiesības uz taisnīgu tiesu) netiekot pārkāptas un viņa stāvoklis netiekot pasliktināts.

Par analoģiju kriminālprocesā

Pavisam noteikti raksta kontekstā nedrīkst apiet jautājumu par analoģijas piemērošanas iespējamību vai neiespējamību kriminālprocesā, kam pievērsies arī M. Leja. Viņaprāt, "piemērotākais risinājums [būtu KPL] 486. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošana pēc analoģijas, jo tas [esot] visradnieciskākais šobrīd spēkā esošajam regulējumam".⁴

Jāatgādina, ka M. Leja savā rakstā piedāvāja KPL 486. panta pirmās daļas 2. punktu pēc analoģijas attiecināt uz, viņaprāt, no jauna ieviešamo "tiesas pienākumu" ("pēc jēgas, nevis burta")⁵ vētīt celtās apsūdzības kvalitāti/ pareizumu jau krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai stadijā.

Autors gan šeit tuvāk neaplūkos jautājumu, vai tieši konkrētais analoģijas piemērošanas piedāvājums varētu kaut kā kaitēt apsūdzētajam, piemēram, pārkāpt viņa tiesības uz aizstāvību vai citādi pasliktināt viņa stāvokli šo tiesību institūtu šaurākajā nozīmē, proti, KPL 455. panta trešās daļas izpratnē, kā to konsekventi vēlas izprast arī M. Leja.⁶

Taču vienlaikus nevar nepamanīt, ka piedāvātā risinājuma pamatojumā ir arī daži visai būtiski trūkumi.

Lai arī atziņa "kriminālprocesā analoģija ir atļauta" tika pamatota ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas nolēmumu, autoram pret to kā atsevišķu faktu nebūtu īpašu iebildumu. Arī Latvijā pietiekami plaši ir pārstāvēts viedoklis, ka kriminālprocesā nepastāv analoģijas aizliegums un tādējādi likuma robus var aizpildīt "saskaņā ar vispārējiem pamatprincipiem".⁷ Tomēr šādam viedoklim uzreiz seko atruna, ka "analoģija kriminālprocesuālajās tiesībās [..] līdzīgi kā krimināltiesībās nedrīkst kaitēt aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam".⁸ Šāds analoģijas piemērošanas noteikums pašsaprotami izriet no tiesību tradīcijā balstītas kriminālprocesa svarīgas sastāvdaļas, kura kontinentālajā Eiropā kopš Apgaismības laikmeta pazīstama kā favor defensionis jeb aizstāvības priekšrocības.

Favor defensionis objektīvi neattiecas tikai uz kādu konkrētu kriminālprocesuālo institūtu. Objektīvi pastāvot, tas kā patstāvīgs faktors darbojas visa mūsdienu kriminālprocesa gaitā. Turklāt favor defensionis kā "procesuāla konstrukcija var tikt izmantota kolīziju risināšanā, kuras rodas sakarā ar visu institūtu un principu balansa problēmām, lai nodrošinātu gan apsūdzētā tiesības, gan arī alternatīvās privātās un publiskās procesuālās vērtības".⁹

Tieši to M. Leja, šķiet, nebija ievērojis. Tas, ka piedāvātās analoģijas piemērošana, iespējams, nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz aizstāvību vai nepasliktina citādi viņa stāvokli saskaņā ar KPL 455. panta trešās daļas kontekstu, nebūt nenozīmē to, ka citādi netiek kaitēts aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam, vienlaikus respektējot citus kriminālprocesa pamatprincipus vai iztiesāšanas noteikumus.

Tātad tamlīdzīga likuma "robu" aizpildīšana būtiski skartu apsūdzētā tiesības uz procesuālo taisnīgumu daudz plašākā nozīmē, nekā to faktiski saprot M. Leja. Turklāt pēdējais arī pats atzīst, ka "tiesības tikt uzklausītam [patiešām ir tikai viens no] taisnīga tiesas procesa elementiem".¹⁰

Jebkurā gadījumā, "atrisinot [M. Lejas paša saskatītās] principu kolīziju ar svēršanas un salīdzināšanas metodes palīdzību",¹¹ domājams, tomēr bija vērā ņemamas arī citas apsūdzētā tiesības – procesuālās priekšrocības jeb privilēģijas.

Turklāt secinājums, ka šeit esot samanāms "atklāts likuma robs", arī šķiet visnotaļ pārsteidzīgs.