14. Jūlijs 2015 /NR. 27 (879)
Skaidrojumi. Viedokļi
Turpinot par iebildumiem jautājumos, kas skar tiesu kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā
7
Mg.iur.
Egons Rusanovs
zvērināts advokāts zvērinātu advokātu birojā “Rusanovs & Partneri”, LU Juridiskās fakultātes doktorants  

Autors jau iepriekš – 2015. gada 26. maija žurnāla "Jurista Vārds" numurā – pievērsās Mg.iur. Māra Lejas divu publicēto rakstu1 analīzei, norādot, ka tajos ir ignorētas Latvijā pastāvošās tiesu varas pamatnostādnes. Tāpat, autora ieskatā, abās publikācijās izteiktās atziņas visnotaļ maldinoši ir pamatotas ar ārvalstu judikatūras piemēriem. Visbeidzot – nepamatoti vienkāršojot problēmu loku, M. Lejas rakstos šauri interpretēts apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pārkāpuma un apsūdzētā stāvokļa pasliktināšanas jēdzienu saturs. Turpinājumā minētie jautājumi tiks analizēti izvērstāk.

Par likuma "Par tiesu varu" noteikto krimināllietu izskatīšanas pamatprincipu lietderības apšaubīšanu

Apzināti vai ne savās publikācijās M. Leja visnotaļ ambiciozi ir aicinājis būtiski revidēt vairāk nekā divdesmit gadus spēkā esošajā likumā "Par tiesu varu"2 nostiprinātos tiesu varas pamatnoteikumus.

Tātad vispirms – minētā likuma 3. panta otrajā daļā garantētās personas tiesības, lai "uz pilnīgas līdztiesības (autora izcēlums) pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas [pret šo personu] vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma (autora izcēlums) prasības", 6. pantā noteikto, ka "krimināllietās tiesu spriež tiesa, izskatot un izlemjot (autora izcēlums) tiesas sēdēs pret personām celto apsūdzību pamatotību (autora izcēlums), attaisnojot nevainīgās personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot tām sodu", 24. pantā garantēto pušu līdztiesību (autora izcēlums) un secīgi 25. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto, ka "puses (autora izcēlums) lietas izskatīšanas gaitā realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā (autora izcēlums), izņemot tiesvedību administratīvajās lietās", kas izpaužas, "pusēm iesniedzot pierādījumus un tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, kā arī pušu debatēs un veicot citas procesuālās darbības".

No nosauktā, lai kāds arī būtu pašreizējais faktiskais un tekstuālais noregulējums Kriminālprocesa likumā3 (turpmāk – KPL), izriet, ka vismaz formāli pašreiz Latvijā valsts apsūdzības uzturētājs un apsūdzētais (kopā ar aizstāvības realizētāju) ir pilnīgi līdztiesīgas puses, kuras lietas izskatīšanas gaitā visas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā, bet tiesa vienīgi izskata un izlemj celtās apsūdzības pamatotību. Tas acīmredzot M. Lejam šķitis nepareizi un netaisnīgi. Viņaprāt, prokuroram jābūt līdztiesīgākam starp līdztiesīgiem, un tāpēc tiesai rodoties gluži vai dabisks pienākums procesa finišā intelektuāli viņam palīdzēt novest lietu līdz galam, būtībā jau pašai ceļot apsūdzētajam apsūdzību, augstsirdīgi gan pēdējo uzklausot. Tādējādi apsūdzētā tiesības uz aizstāvību (M. Leja vairās vismaz teikt: tiesības uz taisnīgu tiesu) netiekot pārkāptas un viņa stāvoklis netiekot pasliktināts.

 

Par analoģiju kriminālprocesā

Pavisam noteikti raksta kontekstā nedrīkst apiet jautājumu par analoģijas piemērošanas iespējamību vai neiespējamību kriminālprocesā, kam pievērsies arī M. Leja. Viņaprāt, "piemērotākais risinājums [būtu KPL] 486. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošana pēc analoģijas, jo tas [esot] visradnieciskākais šobrīd spēkā esošajam regulējumam".4

Jāatgādina, ka M. Leja savā rakstā piedāvāja KPL 486. panta pirmās daļas 2. punktu pēc analoģijas attiecināt uz, viņaprāt, no jauna ieviešamo "tiesas pienākumu" ("pēc jēgas, nevis burta")5 vētīt celtās apsūdzības kvalitāti/ pareizumu jau krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai stadijā.

Autors gan šeit tuvāk neaplūkos jautājumu, vai tieši konkrētais analoģijas piemērošanas piedāvājums varētu kaut kā kaitēt apsūdzētajam, piemēram, pārkāpt viņa tiesības uz aizstāvību vai citādi pasliktināt viņa stāvokli šo tiesību institūtu šaurākajā nozīmē, proti, KPL 455. panta trešās daļas izpratnē, kā to konsekventi vēlas izprast arī M. Leja.6

Taču vienlaikus nevar nepamanīt, ka piedāvātā risinājuma pamatojumā ir arī daži visai būtiski trūkumi.

Lai arī atziņa "kriminālprocesā analoģija ir atļauta" tika pamatota ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas nolēmumu, autoram pret to kā atsevišķu faktu nebūtu īpašu iebildumu. Arī Latvijā pietiekami plaši ir pārstāvēts viedoklis, ka kriminālprocesā nepastāv analoģijas aizliegums un tādējādi likuma robus var aizpildīt "saskaņā ar vispārējiem pamatprincipiem".7 Tomēr šādam viedoklim uzreiz seko atruna, ka "analoģija kriminālprocesuālajās tiesībās [..] līdzīgi kā krimināltiesībās nedrīkst kaitēt aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam".8 Šāds analoģijas piemērošanas noteikums pašsaprotami izriet no tiesību tradīcijā balstītas kriminālprocesa svarīgas sastāvdaļas, kura kontinentālajā Eiropā kopš Apgaismības laikmeta pazīstama kā favor defensionis jeb aizstāvības priekšrocības.

Favor defensionis objektīvi neattiecas tikai uz kādu konkrētu kriminālprocesuālo institūtu. Objektīvi pastāvot, tas kā patstāvīgs faktors darbojas visa mūsdienu kriminālprocesa gaitā. Turklāt favor defensionis kā "procesuāla konstrukcija var tikt izmantota kolīziju risināšanā, kuras rodas sakarā ar visu institūtu un principu balansa problēmām, lai nodrošinātu gan apsūdzētā tiesības, gan arī alternatīvās privātās un publiskās procesuālās vērtības".9

Neraugoties uz jēdzieniskām pretrunām likumā "Par tiesu varu" un KPL, kā arī faktisko nevienlīdzību starp valsts apsūdzību un apsūdzēto (un viņa aizstāvību), lietas izskatīšanā tiesā Latvijā tomēr joprojām dominē tieši sacīkstes princips.

Tieši to M. Leja, šķiet, nebija ievērojis. Tas, ka piedāvātās analoģijas piemērošana, iespējams, nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz aizstāvību vai nepasliktina citādi viņa stāvokli saskaņā ar KPL 455. panta trešās daļas kontekstu, nebūt nenozīmē to, ka citādi netiek kaitēts aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam, vienlaikus respektējot citus kriminālprocesa pamatprincipus vai iztiesāšanas noteikumus.

Tātad tamlīdzīga likuma "robu" aizpildīšana būtiski skartu apsūdzētā tiesības uz procesuālo taisnīgumu daudz plašākā nozīmē, nekā to faktiski saprot M. Leja. Turklāt pēdējais arī pats atzīst, ka "tiesības tikt uzklausītam [patiešām ir tikai viens no] taisnīga tiesas procesa elementiem".10

Jebkurā gadījumā, "atrisinot [M. Lejas paša saskatītās] principu kolīziju ar svēršanas un salīdzināšanas metodes palīdzību",11 domājams, tomēr bija vērā ņemamas arī citas apsūdzētā tiesības – procesuālās priekšrocības jeb privilēģijas.

Turklāt secinājums, ka šeit esot samanāms "atklāts likuma robs", arī šķiet visnotaļ pārsteidzīgs.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
7 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Māris Leja
15. Jūlijs 2015 / 12:12
4
ATBILDĒT
Izlasot rakstu, sākotnēji domāju, ka viedokli paudīšu atbildes rakstā. Tomēr, pārlasot un iedziļinoties tajā, bija jāsecina, ka, ja to darītu, neko vairāk, kā komentārā pie pirmā raksta pēc būtības nevarētu pateikt, ja nu vienīgi šo domu izvērstu plašāk. Tāpēc arī šoreiz nolēmu aprobežoties ar komentāru.
Rakstā sagrozīts mans viedoklis par tiesībām uz aizstāvību. Nekad neesmu apgalvojis, ka tiesības uz aizstāvību aprobežojas vienīgi ar situācijām, „kurās apsūdzētajam iztiesāšanas gaitā nebija pamats rēķināties ar to, ka tiesa varētu grozīt nodarījuma faktiskos apstākļus, bet, apzinoties to, viņš būtu aizstāvējies citādi vai sekmīgāk, nekā to darījis faktiski”.
Tiesības uz aizstāvību nenoliedzami ir daudz plašākas. Taču, risinot jautājumu par KPL 455.p. 3.d. interpretāciju, izšķiroši ir tas, kā šis princips ietekmē konkrētās normas izpratni. Tāpēc manā rakstā šī tēze izteic tikai to, kā tiesības uz aizstāvību ietekmē KPL 455.panta interpretāciju. Savukārt, kritizējot manis piedāvāto interpretāciju, šajā rakstā tā arī nav atbildēts, kādās robežās, autora ieskatā, tiesai ir tiesības atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību. Tātad rakstā iztrūkst nepieciešamās sasaistes starp principa izpratni kontekstā ar jautājumu par KPL 455.p. 3.d. izpratni. Līdz ar to šī principa iztirzāšana nesasniedz arī rakstā izvirzīto mērķi, pamatot, kāpēc manis paustais viedoklis ir nepareizs.
Nav arī atbildes uz jautājumu, kāpēc, ja mūsu tiesa KPL 455.p. 3.d. piemērotu tādās robežās, kādās esmu piedāvājis, tas pārkāpj tiesības uz aizstāvību, bet pēc Vācijas likuma nepārkāpj, ja šis princips tā pamatelementos atzīts abās valstīs?
Ņemot vērā, ka praksē ir gadījumi, kad šīs normas piemērošana netiek motivēta, aprobežojoties ar tās citēšanu, un tā rezultātā patiešām tiek aizskartas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību (šie piemēri ir analizēti arī manā rakstā), tieši no zvērināta advokāta kā šī raksta autora jo īpaši būtu sagaidāmas atbildes uz šiem jautājumiem.
mazgudrais > Māris Leja
15. Jūlijs 2015 / 16:47
7
ATBILDĒT
godātais, 455.panta trešās daļas robežas ir tieši noteiktas 455.panta trešajā daļā, un nav nedz paplašināmas, nedz sašaurināmas
p.s. nevar grozīt lietas faktiskos apstākļus, var pamatot ar citādiem (citiem0 faktiskajiem apstākļiem
Māris Leja > mazgudrais
17. Jūlijs 2015 / 16:07
1
ATBILDĒT
Mana pēdējā raksta nodaļā „Kriminālprocesa likuma 455.panta trešā daļa” nav runāts nedz par šīs normas robežu paplašināšanu, nedz sašaurināšanu, bet gan šo robežu noteikšanu, jo tajā lietoti augstas abstrakcijas termini – tiesības uz aizstāvību un apsūdzētā stāvokļa pasliktināšana, bet tiesu praksē nav konsekvences šīs normas piemērošanā.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 4
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties