Nesen likumdevējs grozīja Civilprocesa likumu, iekļaujot tajā jaunu tiesību normu – 9.¹ pantu, ar ko noteica, ka puses, trešās personas un pārstāvji pārstāvamo vārdā sniedz tiesai patiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem.

Likumdevējs pārvērta ētikas normu – rīkoties atbildīgi un godīgi pret sevi un citiem – par tiesību normu. Varētu teikt: likumdevējs atzinis, ka sabiedrībā šī ētikas norma netiek respektēta, tāpēc tās ievērošana nav atstājama kā personu labā griba, bet ir nosakāms kā tiesisks pienākums.

Likumdevēja mērķis – veicināt tiesas procesa efektivitāti, disciplinējot tiesas procesa dalībniekus, – ir saprotams. Cits jautājums: vai to ir iespējams izdarīt ar deklaratīvu tiesību normu?

Tiesiska strīda puses, kas pārstāv pretējas intereses, vienmēr ir subjektīvas. Neiespējami pieprasīt no tām būt objektīvām par strīda apstākļiem. Strīds izveidojas par civiltiesisko attiecību apstākļiem, jo katra puse uzskata, ka tās pusē ir patiesība. Apzinoties, ka strīda pamatā ir divu personu subjektīva un atšķirīga izpratne par patiesību, valsts ir radījusi īpašu mehānismu – tiesu, kas paceļas virs iesaistīto personu emocijām un interesēm un izšķir strīdu, kā rezultātā objektīvā procesā tiek pieņemts taisnīgs lēmums, lai noskaidrotu patiesību.

Tiesas process ir divu pušu cīņa, kurā uzvar tas, kurš tiesas priekšā pierāda savu taisnību ar iesniegto pierādījumu palīdzību. Tādā kārtā pierādīšanas mērķis ir noskaidrot tos faktiskos, patiesos apstākļus, uz kuru pamata tiesai, piemērojot tiem attiecīgas normas, jātaisa savs spriedums. Tiesa tikai uztver pušu iesniegtos un uzdotos pierādījumus, tos pārbauda, salīdzina un novērtē to pierādīšanas spēku. Pēc tam, kad puse pierādījusi zināmus apstākļus un tiesa atzinusi tos par noteiktiem, tiesa piemēro tiem attiecīgas tiesību normas. Tomēr tiesa nebūt neizturas vienaldzīgi un pasīvi jautājumā par patiesības noskaidrošanu. Tiesai ir pienākums visādi censties noskaidrot patiesību, uzstādot pusēm attiecīgus jautājumus tiesas sēdē, ja viņu mutiskie vai rakstiskie paskaidrojumi nav pietiekami skaidri. Tiesai ir pienākums vērst pušu vērību uz pierādījumu trūkumu tajos jautājumos, ko tiesa atzīst par svarīgiem. Likums arī prasa, lai tiesa dotu pusēm iespēju sniegt paskaidrojumus arī jautājumos, kuri tiesai jāierosina pašai (ex officio) neatkarīgi no prāvnieku norādījumiem. Prāvnieku darbību, kas vērsta uz viņu apgalvojumu un paskaidrojumu patiesīguma apliecināšanu pienācīgas kompetentas tiesas priekšā, sauc par pierādīšanu.

Profesors Vladimirs Bukovskis norāda: viss iepriekš sacītais liecina, ka jautājumā par patiesības noskaidrošanu tiesa nekādā ziņā nav vienaldzīga skatītāja, kas pasīvi uztver tikai to, ko puses ceļ tai priekšā, un turklāt tādā apgaismojumā, kādu piešķir apstākļiem viena vai otra puse.

Vai likumdevējs ar Civilprocesa likuma 9.¹ pantu ir vēlējies aizstāt tiesas pienākumu nodrošināt patiesību ar pienākumu to darīt pusēm, trešajām personām un pārstāvjiem?