Valsts pārvalde ik dienas veic darbības, kurām ir atšķirīga juridiskā nozīme – dažas no tām var apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā, citas – saskaņā ar kriminālprocesu vai administratīvo pārkāpumu procesu regulējošiem tiesību aktiem, bet lielu daļu no valsts pārvaldes darbībām juridiski apstrīdēt vispār nav iespējams. Sistemātisku pārskatu par valsts pārvaldes darbībām un tās juridisko raksturojumu sniedz mācība par valsts pārvaldes darbības formām. Saskaņā ar šo mācību valsts pārvaldes darbības formas vispirms iedala darbībā publisko un privāto tiesību jomā. Valsts pārvaldes darbība publisko tiesību jomā var būt gan normatīva (piemēram, Ministru kabineta noteikumi, iekšējie normatīvie akti), gan individuāla (rīcība, kas attiecas uz noteiktu personu loku vai atsevišķu gadījumu). Savukārt individuālās pārvaldes darbības formas ir administratīvi akti, publisko tiesību līgumi, starplēmumi, iekšēji lēmumi, kriminālprocesuāli lēmumi, lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās, politiski lēmumi, faktiskā rīcība un t.s. vienkāršās pārvaldes darbības.
Šis raksts veltīts līdz šim maz aplūkotai un aktuālai valsts pārvaldes darbības formai – politiskam lēmumam. Raksts iecerēts kā studiju avots tiesību zinātņu studentiem, bet tajā ietvertās atziņas var noderēt arī plašākam juristu lokam.
I. Politiska lēmuma jēdziens un funkcionālā nozīme
Politisks lēmums ir tāds lēmums, kuru tiesību normās noteiktās kompetences ietvaros pieņem iestāde un kuru nav nepieciešams pamatot ar juridiskiem apsvērumiem.
Politiska lēmuma jēdziens Administratīvā procesa likumā ir lietots t.s. administratīvā akta negatīvajā definīcijā, lai adekvāti atspoguļotu administratīvā procesa kārtībā pārbaudāmo lēmumu loku. Administratīva akta un politiska lēmuma pretnostatījums atspoguļo tiesību sistēmas likumsakarību: administratīvās tiesas kontrolei ir pakļauti tikai tādi valsts pārvaldes jomā pieņemti lēmumi, kuru saturu nosaka no tiesību normām izrietoši juridiski apsvērumi. Šī aksioma izriet no varas dalīšanas principa. Savukārt, tiklīdz kāda valsts pārvaldes jomā pieņemta individuāla un privātpersonas tiesības aizskaroša lēmuma saturu nosaka juridiski kritēriji, tā ir jābūt iespējai objektīvi pārbaudīt, vai šī lēmuma saturs ir tiesību normām atbilstošs. Šī prasība izriet no tiesiskuma principa.
Politiska lēmuma jēdziens dažkārt tiek lietots arī Satversmes tiesas praksē, lai uzsvērtu, ka Satversmes tiesa nav tiesīga pārbaudīt tādus lēmumus, kuru saturu saskaņā ar tiesību normām nosaka politiski, nevis juridiski kritēriji. "Tiesa lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem argumentiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
