kolēģi, manuprāt jau sen ir laiks pienācis izbeigt krastiņa ēru tiesībās, nu nerullē onka vairs

Pilnīgi piekrītu, ka nepārliecinošs ir viedoklis, ka subjektīvā puse formālos sastāvos ir tikai tieša nodoma veidā.
Jau iepriekš esmu minējis, ka šāds viedoklis ir pilnīgi svešs Vācijas tiesībās, kur atzīst, ka lielākā daļa pēc mūsu terminoloģijas formālie sastāvi iespējami arī ar netiešu nodomu (sk. manu komentāru pie raksta U.Krastiņa raksta. Darbības un bezdarbības izpratne krimināltiesībās).
Arī padomju krimināltiesībās netika pausts kategorisks viedoklis, ka formālos sastāvos iespējams tikai tiešs nodoms: „Ja nozieguma sastāvs ir pēc konstrukcijas formāls, proti, likums pabeigtam noziegumam neprasa nekādu konkrētu sabiedriski bīstamu seku iestāšanos, tad, raksturojot tīšu rīcību, tiesai jākonstatē, ka persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības sabiedriski bīstamo raksturu, tās kaitīgumu ar likumu aizsargātām sociālistiskajām sabiedriskajām attiecībām. Šie noziegumi var būt izdarīti ar tiešu un ar netiešu nodomu. Ja šādu noziegumu persona izdara ar tiešu nodomu, tad viņa, apzinoties savas darbības vai bezdarbības sabiedriski bīstamo raksturu, vēlas tieši tāda rakstura nodarījumu izdarīt un apdraudēt konkrētas ar likumu aizsargātās sociālistiskās sabiedriskās attiecības. Ar netiešu nodomu realizē formālu nozieguma sastāvu persona, kas, apzinoties savas darbības vai bezdarbības sabiedriski bīstamo raksturu, nevēlas apdraudēt ar likumu aizsargātās sociālistiskās sabiedriskās attiecības, bet apzināti pieļauj, ka tās tiks apdraudētas..” Latvijas PSR Kriminālkodeksa komentāri. Rīga: Avots, 1982, 47.-48.lpp.
Arī Latvijas pirmskara juridiskajā literatūrā atsevišķos gadījumos atzīts, ka pieļaujams netiešs nodoms: „Kas attiecas uz noziedzīgās darbības iekšējo pusi, tad kā apvainošanā, tā neslavas celšanā mūslaiku tiesības prasa nodomu (animus injuriandi), kas faktiski galvenokārt vēršas uz «apņemšanos aizskart» (dolus directus), lai gan pietiek arī viena paša dolus eventualis (vienaldzība). Mincs P. Kriminaltiesības: Sevišķā daļa. Otrs pārstrādāts un papildināts iespiedums. Rīga: Latvijas Universitāte, 1939, 296.lpp.
Manuprāt, problēma ir tajā, ka U.Krastiņš sliecas subjektīvo pusi aprobežot vienīgi ar darbības veikšanas apzināšanos, bet ne darbības kaitīguma apzināšanos (tas nenozīmē, ka obligāti būtu jāapzinās nodarījuma sodāmība). Tāpēc dažkārt pavīd viedoklis, ka formālos sastāvos faktiski darbojas stingrās atbildības princips – ja persona veikusi darbību, tātad viņai par to jāatbild.
Cik nepareizs ir šāds viedoklis, uzskatāmi parāda piemērs par apzināti nelikumīga tiesas nolēmuma taisīšanu (KL 291.p.). Neviens taču nenoliegs, ka tiesnesis vienmēr apzināti ir rakstījis konkrēto spriedumu. Ja pareizi saprotu U.Krastiņa viedokli, sanāk, ka tiesnesis taču ir veicis tīšu darbību, līdz ar to subjektīvā puse jau automātiski tiek prezumēta, ja vēlāk tiek atzīts, ka nolēmums ir nelikumīgs. Bet, vai tas ir pareizi???
Turklāt jau no Krimināllikuma izriet, ka darbība kā tāda iespējama arī aiz neuzmanības. Piemēram, Krimināllikuma 95.pants paredz atbildību “par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības”, respektīvi, pati izpaušana notiek aiz neuzmanības. Līdzigi arī dažas citas normas - Krimināllikuma 108.p. 1.d. „Par meža nogabala iznīcināšanu vai bojāšanu aiz neuzmanības”, Krimināllikuma 186.p. „Par svešas mantas iznīcināšanu vai bojāšanu aiz neuzmanības”.
Līdz ar to manā skatījumā U.Krastiņa koncepcija ir stipri apšaubāma.