Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Cilvēktiesību tiesa) ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – konvencijas) 10. pants ne tikai nostiprina tiesības paust uzskatus, bet noteiktos gadījumos arī garantē tiesības saņemt no valsts pārvaldes sabiedrībai būtisku informāciju.

Sākot no pagājušā gadsimta 80.–90. gadiem, gan starptautiskā līmenī,³ gan daudzās valstīs ir pieņemti dažāda līmeņa tiesību akti, kuru nosaukums ietver norādi, ka tie regulē tiesības saņemt informāciju. Vienlaikus visi šie dokumenti ietver arī salīdzinoši detalizētas norādes uz ierobežotas pieejamības informāciju. Piemēram, Latvijas Informācijas atklātības likumā⁴ no 5. līdz 8.¹ pantam definēta ierobežotas pieejamības informācija.

Tomēr tas vien, ka informācijai piešķirts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, nenozīmē, ka šāda informācija vispār nav izsniedzama. Arī no Informācijas atklātības likuma izriet, ka ierobežotas pieejamības informācija ir izsniedzama, tikai tā jāpieprasa rakstveidā, pieprasītājam jāpamato pieprasījums un jānorāda mērķi, kādiem tā tiks izmantota, un, ja tā tiek izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Likums tiešā tekstā nesniedz vadlīnijas, kādi apsvērumi izdarāmi, lai izšķirtos izsniegt vai neizsniegt informāciju.

No iestāžu atteikumiem lietās, kas nonāk līdz tiesai, redzams, ka iestādes savos atteikumos visai bieži atsaucas tikai uz to, ka informācija ir ierobežotas pieejamības, bet pretējo interešu analīzes šādos atteikumos parasti nav.