Lai nebūtu pārpratumu – raksta autoram nav šaubu, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošana bez biļetes ir negodprātīga rīcība, kura nav pelnījusi publisku atzinību. Līdz ar to raksta mērķis nav braukšanai sabiedriskajā transportā bez biļetes piešķirt morālu vai juridisku attaisnojumu.
Tādējādi autors tikai vēlas turpināt žurnālā "Jurista Vārds" jau iepriekš sākto diskusiju1 par Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 13. pantā paredzētā līgumsoda samaksas pienākuma juridisko dabu un tā piemērošanas problemātiku.
No administratīvās atbildības uz civiltiesisko saistību
Reti kuram ir šaubas par to, ka braukšana sabiedriskajā transportā bez biļetes ir rīcība, kas pārkāpj sabiedriskā transporta izmantošanas noteikumus un līdz ar to vainīgajai personai, ja tā tiek pieķerta, piespiedu kārtā var nākties samaksāt noteiktu naudas summu, sarunvalodā sauktu arī par sodu.
Līdz 2012. gada 31. jūlijam sarunvalodā lietotais "sods" patiešām arī bija atbilstošs apzīmējums tai atbildībai, kura normatīvajos aktos bija paredzēta par sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanu bez biļetes, jo līdz minētajam datumam spēkā bija Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī – LAPK) 136. pants,2 kas braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes kvalificēja kā administratīvo pārkāpumu un paredzēja par to naudas sodu.
Tomēr ar 2012. gada 1. augustu no LAPK 136. pants un tajā paredzētā administratīvā atbildība par braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes ir izslēgti. Tādējādi šobrīd administratīvā atbildība par braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes LAPK vairs nav paredzēta.
Atbildību par braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes šobrīd paredz Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 13. panta astotā un devītā daļa.3 Minētajās likuma normās ir noteikts, ka par sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanu bez samaksas vai braukšanai derīgas biļetes pasažieris maksā pārvadātājam līgumsodu, kura maksimālo apmēru un piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets, bet līgumsoda apmēru nosaka pārvadātājs.
Iepazīstoties ar iepriekš minēto normatīvo aktu tapšanā iesaistīto personu komentāriem, var secināt, ka, pieņemot grozījumus normatīvajos aktos, Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 13.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
