Lai gan spriedums lietā pieņemts jau pirms vairāk nekā pusotra gada un par to jau izteikts ne mazums viedokļu un komentāru, šis jautājums ir atgriezies Latvijas valdības un, paredzams, arī likumdevēja dienaskārtībā. Tādēļ varētu būt nepieciešams vēlreiz rūpīgi aplūkot ECT secinājumus šajā lietā.

Šī komentāra mērķis nav paust autores viedokli par to, vai seju aizsedzoša apģērba nēsāšana Latvijā būtu jāaizliedz, bet gan vērst uzmanību uz atsevišķiem aspektiem, kas jāatceras, vērtējot un piemērojot ECT paustās atziņas minētajā lietā.

Lietas faktiskie apstākļi

2010. gada 11. oktobrī Francijā stājās spēkā likums, ar kuru tika noteikts vispārējs aizliegums publiskās vietās valkāt apģērbu, kas radīts sejas aizsegšanai. Par šāda aizlieguma pārkāpšanu tika paredzēts kriminālsods – naudas sods līdz 150 eiro. Papildus naudas sodam vai tā vietā likums paredzēja iespēju noteikt arī obligātu "pilsoniskās mācības kursa"² apmeklējumu.

Pieteikuma iesniedzēja – Francijas pilsone, kas sevi uzskatīja par dedzīgu sunnītu kulturālajai tradīcijai piederīgu musulmanieti – apgalvoja, ka valkā nikābu³ pēc savas brīvas izvēles, vadoties pēc savas reliģiskās un personiskās pārliecības un kulturālās identitātes. Pieteikuma iesniedzēja atzina, ka nikābu nevalkā ikdienā, tomēr viņa norādīja, ka līdz ar likuma pieņemšanu noteiktos gadījumos, piemēram, tādu reliģisko rituālu vai svētku kā Ramadāna laikā, viņa esot nostādīta izvēles priekšā – vai nu bailēs no sodīšanas atturēties no savas reliģiskās pārliecības praktizēšanas, vai, turpinot valkāt seju aizsedzošu apģērbu, riskēt ar likuma pārkāpšanu.