Ievadā daži vārdi par to, kā musulmaņu galvassega izskatās, kāpēc to nēsā un kādēļ tās nēsāšana ir kļuvusi par strīdus ābolu.

Lai gan Latvijas mediju telpā pamīšus un dažkārt kļūdaini tiek lietoti dažādi termini, svarīgi, ka pēc izskata var nošķirt divus musulmaņu galvassegu veidus – seju atklājošas un seju aizsedzošas. Pirmajā kategorijā ietilpst visu veidu lakati, kas dažādā pakāpē aizklāj ķermeni, kaklu un matus, taču atklāj seju, kā piemēram, čadras, alamiras, šeilas un hidžābi. Otrajā kategorijā ietilpst burka, kas pilnībā aizsedz visu ķermeni un aizklāj seju ar sietu, kā arī nikābs, kas paredz tikai nelielu spraugu acīm. Paredzams, ka Latvijā varētu tikt aizliegtas tikai seju aizsedzošas galvassegas.

Pieņemot, ka faktiski galvassega ir apģērbs un to, ka demokrātiskā sabiedrībā cilvēks ir brīvs nēsāt apģērbu, kas tam tīk, gadījumā, ja likumdevējs izvēlas regulēt un aizliegt kāda apģērba nēsāšanu, jādomā, ka šādai rīcībai pamatā ir svarīgi iemesli.

Kā aksioma tiek pieņemts tas, ka musulmaņu galvassegas nēsā sievietes un ka viņas šādu apģērbu nēsā galvenokārt reliģisku motīvu vadītas. Diskusija par musulmaņu galvassegām, stipri vispārinot, aplūko galvassegas jautājumu no diviem skatpunktiem – kā reliģijas jautājumu un kā dzimuma jautājumu. Galvenais iemesls, kāpēc galvassegas nēsāšana kļuvusi par karstu debašu objektu, autoresprāt, ir atšķirīgie viedokļi par to, ko galvassegas nēsāšanas simbolizē.

Aplūkojot galvassegu kā sievietes apģērbu, izšķirošs ir skatpunkts attiecībā uz lēmēju nēsāt galvassegu – diskusija ir par to, vai galvassega tiek uzspiesta vai arī sieviete to izvēlas. Galvassegu oponenti galvassegu pozicionē kā diskriminācijas, subordinācijas un sociālas izolācijas simbolu. Saskaņā ar šādu viedokli galvassegas esot aizliedzamas, lai pasargātu sievietes no viņu ģimeņu un kopienas spiediena tās nēsāt. Galvassegas proponenti turpretim uzskata, ka likumdevējam demokrātiskā valstī nebūtu aizbildnieciski jāliedz sievietei paust savu reliģisko identitāti, pasargājot to "pašu no sevis", bet būtu jāciena sievietes izvēle. Turklāt, ja nēsāšana tiešām ir uzspiesta, aizliegums pastiprinātu, nevis risinātu sociālo izolāciju. Regulācijai būtu jābūt vērstai pret apspiedējiem, izvēli par lakata nēsāšanu atstājot sievietes ziņā.

Kad galvassegu aplūko kā reliģijas izpausmi, pamatjautājums ir par reliģijas vietu mūsdienu sekulārā Rietumu sabiedrībā. No vienas puses, demokrātiskās valstīs reliģija ir fundamentālo cilvēka pamattiesību lokā, tāpēc nodošanās reliģijai ir leģitīma un ierobežojama tikai izņēmuma gadījumos. Tomēr pastāv viedoklis, ka multireliģiskās sabiedrībās sekularitāte nozīmē reliģijas ierobežošanu, nevis līdzāspastāvēšanu, tādēļ īpaši spēcīgi simboli būtu jāaizliedz, piemēram, valsts pārvaldē. Tāpat gan Rietumu, gan dažu islāma valstu sabiedrībās musulmaņu galvassegas iemantojušas nelabu slavu, tiekot asociētas ar reliģisku ekstrēmismu un liktas "vienā maisā" ar radikālu fundamentālisma politiku un pat terorismu. Tā kā, nēsājot burkas un nikābus, nav redzama indivīda seja, tiek diskutēts, vai šādu galvassegu nēsāšana ir droša apkārtējiem.