Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) 2015. gada 26. novembrī pieņēma spriedumu lietā C-345/14 "Maxima Latvija"1 (turpmāk – Maxima lieta). Šī lieta ierosināta pēc Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) prejudiciālā nolēmuma lūguma par Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. panta 1. punkta interpretāciju Augstākās tiesas lietā Nr. SKA-121/2014 (Maxima pret Konkurences padomi).
Rakstā autors sniegs īsu apskatu par konkurences ierobežojumu (aizliegtu vienošanos) konstatēšanu pēc vienošanās mērķa vai pēc radītajām sekām un iepazīstinās lasītājus ar EST Maxima lietā izdarītajiem secinājumiem saistībā ar LESD 101. panta 1. punkta interpretāciju. Savukārt nobeigumā tiks sniegts īss ieskats citā līdzīga rakstura lietā, kas izskatīta Augstākajā tiesā, bet kuru varētu ietekmēt EST spriedums Maxima lietā.
Aizliegtu vienošanos konstatēšana pēc to mērķa un/vai sekām
LESD 101. panta 1. punktā ir paredzēts, ka visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, ir aizliegti kā nesaderīgi ar iekšējo tirgu.
Praksē konkurenci uzraugošā iestāde atkarībā no katra gadījuma specifikas, pieejamās informācijas un pierādījumiem tirgus dalībnieku slēgtu, iespējams, aizliegtu vienošanos vai nu pārbauda/konstatē pēc šīs vienošanās aizliegtā mērķa, vai arī pierāda šīs vienošanās negatīvās sekas. Saskaņā ar EST pastāvīgo judikatūru šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa "vai" lietojums, liek vispirms ņemt vērā nolīguma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir piemērojams. Tomēr gadījumos, kad šī nolīguma noteikumu analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas, un, lai uz to attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence reāli un jūtamā veidā ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
