Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk – Advokatūras likums) 3. pants noteic – advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, aizstāvot un pārstāvot tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā personu likumīgās intereses, sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības.

Advokāts pirmkārt ir aizstāvis šī vārda visplašākajā nozīmē: ne tikai aizstāvis kriminālprocesā, ne tikai sava klienta tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizstāvis jebkurā valsts institūcijā, bet arī pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību, demokrātijas un Latvijas valsts tiesībaizstāvis.

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valstiskā neatkarība, un jau 1919. gada 2. janvārī Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un viņa biedrs Gustavs Zemgals devās uz ārzemēm, lai aizstāvētu jaunās valsts – Latvijas – intereses. Kā zināms, viņu misija nebija viegla, varētu teikt, prasīja tādu pašu neatlaidību un gudrību kā tiesas process trijās instancēs, taču veiksmīga: drīz svinēsim Latvijas simto jubileju, un šogad martā – Latvijas advokatūras dibināšanas 95. gadadienu.

J. Čakstem bija lemts kļūt par pirmo Latvijas Valsts prezidentu, G. Zemgalam – par pirmo Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāju.

Domājams, tieši caur šī Latvijas Republikas vēsturiskā mantojuma prizmu būtu jāskatās uz Latvijas advokatūras neseno pagātni, tagadni un nākotnes perspektīvām.

Kopš 1993. gada 21. maijā ir stājies spēkā Advokatūras likums, gan visa mūsu valsts un tās tiesību sistēma, gan advokatūra piedzīvojusi daudzas nozīmīgas pārmaiņas, kuras kopumā bijušas progresīvas, tomēr prasa zināmu analīzi un pat kritisku pieeju.

Jaunāko Latvijas advokatūras vēsturi nosacīti var iedalīt divos posmos: no 1993.