Mazliet nesapratu.
Sūdzības būtu jāraksta tikai tad, ja ir pārliecība, ka noticis pārkāpums. Tātad, aptuveni pusē gadījumu (vispār jau pēc statistikas tās ir aptuveni 2/3) sūdzības ir rakstītas vienkārši sūdzēšanās pēc, jo pārkāpumu nav un tas patiešām ir milzīgs skaitlis bezjēdzīgu, nepamatotu sūdzību. Tam skaitlim būtu jābūt tuvu 100%, kad pēc sūdzības tiek konstatēts arī pārkāpums. Tā būtu laba prakse.

Nepiekrītu, ka labs rādītājs būtu tuvu 100%. Drīzāk sliecos piekrist Jonam, ka 50% ir DAUDZ. Jāņem vērā, ka no tiem 50% "nepamatotajiem" daļa varētu būt tādēļ, ka izlemts par labu "savējiem".

1) Runa nav tikai par MN administratoriem, bet visām pašregulējošām profesijām. Ja nozarei uztic sevi regulēt, tam jānāk komplektā ar plašām iespējām sūdzēties, jo pašregulācija ir salīdzinoši riskantāks pasākums.

2) Ja nozares regulējumā ir problēmas, tad tā lielā mērā ir pašu administratoru vaina, jo nav spējuši izteikt efektīvus priekšlikumus un panākt to pieņemšanu. Sliecos ticēt, ka tas tādēļ, ka labi pelnošu MN administratoru interesēs nav efektīvs regulējums no valsts interešu viedokļa. Proti, aizsargāt patiesu maksātnespēju, bet ne iecerētu maksātnespēju.