Prieks, ka pēdējos gados jau vairāki promocijas darbi ir veltīti tiesību teorijas jautājumiem, kam tomēr ir fundamentāla loma tiesiskās sistēmas attīstībā, pat ja to praktiskā nozīme uzreiz nav saskatāma. Cerams, ka arī autores promocijas darbs kādreiz iemiesosies grāmatas formā, pievienojoties Gintas Sniedzītes, Edvīna Danovska, Jāņa Plepa, Gata Bārdiņa monogrāfijām.
Protams, ir iespējams apšaubīt, vai visi autores secinājumi ir tik nepārprotami precīzi un zinātniski pamatoti, ka izslēdz jebkādas turpmākas diskusijas par šiem jautājumiem. Tomēr šāds pētījums (vēl ievērojot tā dažviet provocējošo stilu) varētu būt spēcīgs pamudinājums citiem pētījumiem šajā jomā.
Piemēram, autores piedāvātā judikatūras definīcija nav precīza. Rakstā norādīts, ka nav pamata definīcijā iekļaut pazīmi “atziņas ar principiālu nozīmi”. Taču autores definīcijā arī ir ne mazāk nekonkrēta pazīme “juridiski nozīmīgas atziņas” (promocijas darbā skaidrots, ka juridiski nozīmīgas atziņas ir “ar tiesību normām saistīti, tiesiski secinājumi, atzinumi, kam ir būtiska(parasti pozitīva) ietekme, izšķiroša, svarīga nozīme”; sk. 42.lpp.).
Tāpat var apšaubīt kraso apgalvojumu, ka judikatūras vai tās daļas nošķiršanai atsevišķā tiesību avotu grupā nav ne teorētiska, ne praktiska pamatojuma. Rakstā minētie trīs argumenti (jā, varētu diskutēt par atbilstošāku avotu grupas nosaukumu) nav pārliecinošs pamatojums. Teorētiski svarīgs ir izraudzītais avotu iedalījuma kritērijs, un to pētnieks var izvēlēties pēc saviem ieskatiem. Praktiski judikatūrai pat kā palīgavotam ir atšķirīga loma, salīdzinot ar citiem palīgavotiem. Arī autore rakstā piekrīt, ka tiesa nedrīkst atkāpties no iepriekšējās judikatūras, ja nespēj pienācīgi argumentēt šādas rīcības iemeslu. Tātad pastāvošā judikatūra ir “obligāti” izvērtējama, pretējā gadījumā tiesas nolēmumu augstāka instance varētu atcelt. Citu palīgavotu ignorēšana tādas sekas nerada.