Pretēji iespaidam, kurš varētu rasties, lasot Rudevskas tekstu, dzimtes jēdzienu nebūt neizmanto tikai "radikālā feminisma" pārstāves. Vēl vairāk – arī pašu feministu attieksme pret to, kā būtu pareizi jāattiecas pret dzimtes izpausmēm un pat pašu dzimtes jēdzienu, ir ārkārtīgi daudzveidīga. Radikālā, karojošā feminisma spārns varbūt ir visskaļākais, bet nebūt ne vienīgais šajā plašajā kustībā. Rudevskas tendence likt vienlīdzības zīmi starp dzimtes jēdziena izmantošanu un feminisma radikālajām izpausmēm ir tikai viena no daudzajām "juridiskajā analīzē" pieļautajām loģikas kļūdām.

Dzimtes jēdziens mūsdienu sociālajās zinātnēs ir plaši atzīta cilvēciskās eksistences kategorija. Droši vien neviena mūsdienu mācību grāmata socioloģijā vai antropoloģijā neiztiek bez šī jēdziena. Antropoloģijas mācību grāmatās tam parasti veltīta atsevišķa nodaļa.¹

Pirms turpinu, īsi jāpaskaidro, kā antropoloģija nonāk pie slēdzieniem. Antropoloģija ir empīriska zinātne, tāpēc visam, kas tiek pausts, ir jābūt sakņotam nevis pārspriedumos vai pārliecībās, bet gan novērojumos. Pretēji citām empīriskām sociālajām zinātnēm (piem., ekonomikai, socioloģijai vai sociālajai psiholoģijai) antropoloģijā liela loma ir starpkultūru pētījumiem. Jautājumos par sabiedrības uzbūvi, funkcijām un iezīmēm antropologi balstās novērojumos, kas nu jau vairāk nekā simt gadu tikuši veikti visdažādākajās sabiedrībās visā pasaulē. Tāpēc arī savā argumentācijā, ko izklāstu tālāk, pieturos pie antropoloģiskās tradīcijas un izmantoju šai jomai raksturīgu informācijas bāzi. Liela daļa literatūras, kas saistīta ar dzimtes izpausmēm, pieder pie antropoloģijas klasikas, tāpēc nav jābrīnās, ka atsaucos arī uz novērojumiem, kas veikti pirms daudziem gadu desmitiem.

Sociālajās zinātnēs ar jēdzienu "dzimte" parasti tiek saprastas sociāli/kulturāli konstruētās vīriešu un sieviešu īpašības, kamēr "dzimums" apzīmē anatomiskās iezīmes.

Sociālās komponentes nozīmība ikvienā cilvēka personības izpausmē (ne tikai attiecībā uz dzimti), nav apšaubāma. Turpinās diskusijas par to, cik tieši maza/liela nozīme ir bioloģiskajiem parametriem un to, vai, apzinoties, ka sociālais nav nodalāms no bioloģiskā, dzimtes/dzimuma dalījums ir jēgpilns.²

Uzskats (kā to LTV1 raidījumā "1:1" pauda tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs) par "fizioloģiskām", t.i., bioloģiski noteiktām, tradīcijām ir vai nu radikāli naivs, vai balstīts dziļā neinformētībā par sociālajiem procesiem. Pirmkārt vārdu savienojums "fizioloģiska tradīcija" ir oksimorons, jo fizioloģisks process ir iedzimts, bet tradīcija ir kaut kas, kas ir iemācīts, tāpēc nevar pastāvēt "iedzimts iemācītais". Otrkārt, pat dzīvniekiem, kuriem beznosacījuma refleksi ir daudz izteiktāki nekā cilvēkam, nereti novērojamas lokālas, acīmredzami mācīšanās procesā apgūtas "kultūras īpatnības".³ Var, protams, pieņemt, ka Rasnačs intervijas karstumā neprecīzi izteicās, tomēr nenoliedzami Stambulas konvencijas kritizētāju rindās novērojama tendence saistīt "tradicionālo kultūru" ar "dabiskumu". Kultūra pēc definīcijas ir kaut kas, kas ir iemācīts un šajā ziņā – pretējs dabiskajam. Dažādu sabiedrību dzīvesveidu salīdzināšana ļauj saskatīt, ka pat kategorijas, kuru eksistence var šķist nemainīga un tāpēc dabīga, ir vien konkrētās kultūras izpausme, laika gaitā iegājusies tradīcija.

Rudevska savā analīzē lieto terminu gender, kas ir samērā jauna tendence latviešu valodā. Latviešu pētnieki jau sen izmanto vārdu "dzimte" (tā, piem., jau 1998. gadā dibināts LU Dzimtes studiju centrs; 2012. gadā latviski tulkota Džūditas Batleres grāmata "Dzimtes nemiers"). Citi autori lieto arī vārdu "dzimumsocialitāte" (piem., Agneses Cimdiņas tulkojumā 2010. gadā izdotā Tomasa Hillana Ēriksena grāmata "Mazas vietas, lieli jautājumi"). Gender nav arī termins, kas atbilstoši latviešu valodas principiem būtu pārņemts no angļu valodas (kurā tas attiecīgajā izpratnē lietots vispirms), jo tad tas būtu "džender". Tiesa, krievu autori jau kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma izmanto tieši šādu terminu, proti гендер (piem., 1994. gadā Maskavā dibināts Московский Центр Гендерных Исследований). Tāpēc pamats uzskatīt, ka termina gender parādīšanās latviešu valodā ir saistāma tieši ar Krievijas intelektuālās telpas ietekmi vīriešu un sieviešu lomu skarošajās diskusijās.

Līdzīgi kā angļu valodā, arī latviski termins "dzimte" nāk no valodniecības un tam ir labs pamats. Lai gan vārdiem ir "dzimte" (piem., latviešu valodā ir divas gramatiskās dzimtes, krievu valodā – trīs, igauņu valodā – neviena, bet svahili valodā – 18 dzimtes), tai nav nekāda sakara ar dzimumu: krēsls nav vairāk vīrietis kā grāmata. Cilvēkiem, kuru runātajā valodā ir stingri noteikts gramatisko dzimšu dalījums, šķiet pašsaprotami, ka, piemēram, vārna ir "viņa", bet krauklis ir "viņš". Viens otrs bioloģijas mazāk nogurdināts latvietis tā arī nekad neuzzina, ka varde nav krupja "sieva", jo latviešu valoda pārlieku skaidri uzspiež tieši šādu pāri.

***

Starp gramatiskajām kategorijām un cilvēku dzīvi novērojama samērā noderīga analoģija, proti, tas, kas ir vīrietis un sieviete (ja izmantojam Rietumos un daudzviet citur pieņemto uzskatu par tikai divām dzimtēm/dzimumiem), ne visai labi sakrīt ar bioloģisko ķermeni. Tas, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi, daļēji, protams, ir saistīts ar bioloģisko ķermeni, tomēr ir vairāk nekā naivi noliegt milzīgo kultūras, mācīšanās, sabiedriskā spiediena, dzīves pieredzes un individuālo izvēļu ietekmi uz cilvēka sociālo uzvedību. Sociālā mācīšanās, inkulturācija (kultūras apgūšana) un sabiedrības spiediens ir tik liels, ka daži autori, piemēram, noliedz iespēju noteikt kāda mākslas darba individuālu autoru, apgalvojot, ka to nav iespējams nošķirt no kolektīvi izplatītajām idejām.⁴ Sociālās antropoloģijas pētījumi dažādās kultūrās un dažādās pasaules malās dod bagātīgu materiālu sociālās un kulturālās ietekmes ilustrācijai.

Lai pierādītu, ka dzimte tiek sociāli konstruēta, nav tālu jāmeklē. Pastāv samērā liela iespēja, ka šo rindiņu lasītājs pats ir sastapies ar kādu ārkārtīgi pārliecinošu piemēru, bet to pat nav pamanījis. Aptuveni viens bērns no katriem diviem tūkstošiem piedzimst ar tā izveidotiem ārējiem dzimumorgāniem, ka dzemdību speciālisti saviem spēkiem nevar pateikt – puika vai meitene.⁵ Tomēr mūsu sabiedrībā nav paredzēta loma šādiem starpdzimumu cilvēkiem. Mēs pieņemam, ka ir iespējamas tikai divas "normālas" sociālas lomas – vai nu puika, vai meitene. Tā rezultātā, neskatoties uz ķermeņa īpatnībām, kuras neatbilst nedz kategorijai "vīrietis", nedz kategorijai "sieviete", bērni tiek izaudzināti par vīriešiem un sievietēm, un ikdienas saskarsmē apkārtējie par to pat nenojauš. Lēmumu par bērna dzimti pieņem vecāki un attiecīgi arī izvēlas audzināšanu. Lielākajā daļā gadījumu bērni akceptē tiem piešķirtās lomas. Bieži vien, lai atbilstu sabiedrības prasībām, dzimumorgāni tiek ķirurģiski "pielaboti", tādējādi panākot vēlamo atbilstību starp dzimti un dzimumu (starp citu, arī Rudevskas minētais Manijs ir bēdīgi slavens tieši tāpēc, ka cieši turējās pie ieskata, ka ķermenim un sociālajai lomai ir jāsakrīt, cenšoties izveidot sociālajām gaidām atbilstošu sievieti no zēna, kas neveiksmīgas apgraizīšanas rezultātā bija zaudējis dzimumlocekli).⁶

Paradoksālā kārtā argumentam par to, ka dzīves pieredze var iespaidot dzimti vai (binārajā sistēmā) mainīt to uz pretējo, negribot piekrīt pat tie, kas noliedz dzimtes ideju. Tā, piemēram, protesti pret grāmatu "Diena, kad Kārlis bija Karlīne" zaudētu pamatu, ja dzimtes netiktu konstruētas mācīšanās procesā. Būtībā grāmatas kritizētāji saka: dzimti vispār var mainīt, bet nedrīkst, jo tā nav pareizi.

Dzimtes problēma nebeidzas ar dzimumlocekļa vai vagīnu anatomiskajām formām. Dzīve piespēlē arī sarežģītākus gadījumus, kuri liek iedziļināties jautājumā par to, kur tad īsti slēpjas dzimtes bioloģiskais pamats. Viens no šādiem piemēriem bija Dienvidāfrikas vidējo distanču skrējēja vieglatlēte Kastera Semenja, par kuras piederību sieviešu dzimumam savulaik tika izteiktas šaubas, uzskatot, ka ģenētiski viņa esot vīrieties, neskatoties uz to, ka ārējie dzimumorgāni it kā norādīja uz pretējo. Tātad ne tikai dzimumu var ieaudzināt, bet (vismaz pastāv uzskats), ka cilvēks var izaugt un dzīvot pilnā pārliecībā, ka ir sieviete, kaut "patiesībā" (pēdiņās, jo kāpēc gan lai gēni būtu patiesības mēraukla?) ir vīrietis.

Ne mazāk dramatisks ir Erkilīnes Barbīnas (Herculine Barbin, 1838–1868) gadījums, ko var iepazīt no viņas dienasgrāmatas.⁷ Erkilīnei piedzimstot, pēc viņas dzimumorgāniem nevarēja noteikt viņas dzimumu. Vecāki audzināja viņu kā meiteni. Viduslaiku Eiropā parasta prakse bija ļaut vecākiem izvēlēties dzimumu, bet pieaugot ļaut jaunietei/jaunietim pašam izvēlēties, vai viņa dzīvos kā vīrietis vai sieviete. Bet šis princips jau kopš 18. gadsimta gāja mazumā. Tālaika zinātnieki arvien vairāk uzstāja, ka "normāli" ir tikai divi dzimumi, kam jāatbilst anatomiski "normālam" ķermenim.⁸ "Normalizācija" bija 18. gadsimta izgudrojums. Erkilīne uzauga kā meitene, iestājās sieviešu skolā, kur tai bija vairākas mīlas dēkas ar citām audzēknēm un beigās arī ar kādu skolotāju. Izcēlās skandāls, kas nonāca tiesā, kura lēma, ka viņa ir vīrietis, lai gan Erkilīnei bija neliela vagīna, kā arī ļoti mazs penis, bet uz sejas – nedaudz vīriešiem raksturīga apmatojuma. Ar tiesas lēmumu viņai tika uzlikts par pienākumu būt vīrietim. Nespēdama ar šo uzdevumu tikt galā, Erkilīne pēc kāda laika izdarīja pašnāvību, pirms tam uzrakstīdama savu dzīvesstāstu.

Gan Stambulas konvencijā, gan ikdienas dzīvē pieņemts uzskatīt, ka pastāv tikai divas dzimtes. Tomēr šāds dalījums ir zināmā mērā nosacīts. No vienas puses, kā jau minēts, bioloģiski ķermeņi ne vienmēr skaidri ietilpst kategorijā "vīrietis" vai "sieviete". No otras puses, arī uzskati par to, kāda sociāla loma būtu jāieņem katra noteikta ķermeņa īpašniekam, var atšķirties dažādās sabiedrībās. Mūsdienu Eiropas/Amerikas kultūrā ir pieņemts uzskatīt, ka ir divi ķermeņu tipi un tiem normāli atbilst divi sociāli tipi (bet, kā jau minēts, šī ķermeņa un dzīvesceļa atbilstības ideja Eiropā nostiprinājās, tikai sākot ar 18. gadsimtu). Turpretī citās sabiedrībās antropologi apraksta arī citus variantus. Tā, piemēram, vairākas pirmskoloniālā laikmeta Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju sabiedrības (piemēram, navaho vai krovi) uzskatīja, ka bērni ar starpdzimumu pazīmēm ne tikai nav "nenormāli", bet tieši pretēji – ir īpaši. Pieaugot viņi ieņēma nozīmīgu lomu sadzīvē un šamaniskajos rituālos, jo tika uzskatīts, ka tie spēj sevī apvienot gan sieviešu, gan vīriešu pasaules. Daļa šo "divgaru" (two-spirits) bija anatomiski starpdzimumu, bet daļa pieņēma šādu lomu īpašas reliģiskas vīzijas rezultātā.⁹ Tātad šī trešā dzimtes loma bija ne tikai pieejama cilvēkiem ar īpašu ķermeni, bet apgūstama arī vēlāk dzīves laikā. "Divgari" lielākoties bija vīrieši. Cita starpā to iezīme bija arī sievietēm raksturīga apģērba nēsāšana. Nav brīnums, ka 19. gadsimta eiroamerikāņos šī prakse iedvesa šausmas un tika darīts viss, lai institūciju iznīdētu. Indiāņi gan protestēja, apgalvojot, ka piespiest "divgarus" valkāt vīriešu drēbes ir pretdabīgi, bet eiropiešiem bija savi uzskati par dabiskumu un galvenais – vairāk varas.

Savdabīgas dzimtes prakses joprojām novērojamas mūsdienu Indijā, Pakistānā un Bangladešā.¹⁰ Šeit dzīvo tā dēvētās hidžras, kuras sevi neuzskata nedz par vīriešiem, nedz sievietēm. Arī hidžras var būt sākotnēji starpdzimumu vai arī impotenti vīrieši. Lai kļūtu par īstu hidžru, anatomiskie vīrieši (t.i., tie, kas nav anatomiski starpdzimumu) parasti iziet emaskulācijas jeb kastrācijas rituālu. Hidžru identitāte saistīta vienlaikus gan ar hinduisma mitoloģiju, gan islāma galma einuhu tradīcijām un tātad balstās nevis mūsdienu "Rietumu izlaidībā" vai "radikālo feministu" eksperimentos, bet gadsimtiem ilgās tradīcijās. Mūsdienu Indijā hidžras nereti spēlē nozīmīgu lomu kāzās, kur viņas, izpildot noteiktas dejas un dziesmas, nodrošina līgavu auglību. Pašas hidžras sevi neuzskata nedz par vīriešiem, nedz sievietēm. Mūsdienu Indijā, Pakistānā un Bangladešā hidžras ar likuma spēku tiek atzītas par trešo dzimti/dzimumu līdzās vīriešiem un sievietēm.

Mūsdienu Albānijā dažviet vēl var sastapt tā dēvētās virdžinas (šis nav termins, ko viņi paši lieto sevis apzīmēšanai, jo uzskata sevi par vīriešiem un tā arī lūdz sevi uzrunāt, bet Bosnijām, Melnkalnē, Serbijā un Kosovā, kur arī šāda prakse vismaz teorētiski ir pazīstama, lieto daudz dažādu terminu). Tās ir anatomiskas sievietes, kuras sociāli pilnībā pārtapušas par vīriešiem. Ja kāds ceļotājs no Latvijas nejauši uz ielas sastaptu virdžinu, ir gandrīz pilnīgi droši, ka nekas neparasts netiktu pamanīts, domājot, ka pretimnācējs ir parasts vecs vīrs. Virdžinu institūcija patriarhālajā albāņu (senāk arī bosniešu un meklnakniešu) sabiedrībā risina problēmu, kas rodas, ja vecākiem kāda iemesla dēļ nav vīriešu pēcnācēja. Virdžina tādā gadījumā pilda dēla lomu un pārņem saimniecību. Virdžina ģērbjas un uzvedas tā, kā to dara vīrieši – smēķē, var iedzert pa glāzītei kopā ar citiem ciema vīriešiem, kuri attiecībā pret viņiem izturas tā, kā izturētos pret jebkuru citu vīru.

Viena no mūsdienu slavenākajām antropoloģēm Merilina Straterna raksta, ka vairākas mūsdienu Papua-Jaungvinejas sabiedrības uzskata, ka bērni piedzimst kā gan vīrieši, gan sievietes.¹¹ Pretējā dzimuma iezīmju nošķiršana ir ilgstošs process, kura laikā no bērna izveidojas vīrietis vai sieviete. Ja arī citās sabiedrībās tas nav tik skaidri formulēts, faktiski visur ir novērojams, ka cilvēki pieliek pūles, lai izveidotos "īsts" vīrietis, sieviete vai cilvēks kopumā.

***

Minētie piemēri ilustrē trīs būtiskas lietas. Pirmkārt, sadalījums vīriešos un sievietēs nebalstās bioloģisko ķermeņu realitātē (jo bioloģiskie ķermeņi paši nav iedalāmi tikai divās skaidri definētās kategorijās), bet gan ir sociāli konstruēts. Otrkārt, dažādas sabiedrības saikni starp ķermeni un sociālo personu vai identitāti mēdz traktēt dažādi, reizēm pieļaujot arī citas dzimtes. Binārais dalījums nebūt nav universāls, un pat tur, kur tas ļoti striktā veidā tiek ievērots (piem., Albānijā), var tikt pieļauts, ka sociāli dzimte var atšķirties no tā, ko it kā nosaka bioloģiskais ķermenis. Un, treškārt, vīrieša vai sievietes (kā jebkuras sociālas kategorijas) veidošanās ir sociāls un kulturāls process, kur bioloģiskais ķermenis gan spēlē zināmu lomu, bet nav vienīgais un nereti – arī ne galvenais elements.

Kas kopumā ir un kas nav atļauts, pieņemts un vēlams vīriešiem un sievietēm dažādās sabiedrībās, ir pārāk garš stāsts, lai to pat īsumā šeit varētu atspoguļot, tomēr skaidrs, ka šīs dažādajās kultūrās novērojamās atšķirības ir saistītas nevis ar variācijām gēnu izpausmēs, bet gan ar audzināšanu. Turklāt, kā norāda antropoloģe Henrieta Mūra (Henrietta Moore), dzimtes identitātes veidošanās ir pietiekami daudzveidīga un sarežģīta, lai pat vienas sabiedrības ietvaros varētu runāt par vīriešu un sieviešu pieredzes viendabību.¹² Tieši šo audzināšanas un kultūras komponenti arī atspoguļo dzimtes jēdziens.

Noslēgumā vēl par argumentu, kurš nereti tiek izmantots cīņā pret Stambulas konvenciju, proti, pieņēmums, ka, oficiāli atzīstot dzimtes jēdzienu, sāksies nekontrolējams dzimšu mainīšanas process, kur katrā izdevīgā gadījumā ļaudis paziņos par dzimtes maiņu un pieprasīs pret sevi attiecīgu izturēšanos (konvencijas kontekstā – ka to darīs vīrieši, lai panāktu pret sevi labvēlīgāku izturēšanos). Tas ir plaši pazīstams argumentācijas kļūdas piemērs, ko angliski dēvē par slippery slope jeb slidenā ceļa argumentu. Dzimtes pētījumi liecina, ka dzimtes identitātes veidošanās nekādā gadījumā nav vienkāršs, oportūnistisks lēmums, kas top, saskaroties ar nelieliem dzīves sarežģījumiem. Lai gan mēs visi zinām, ka, piemēram, ticību var nomainīt jebkurš, ikdienā tas tomēr notiek ļoti reti. Dzimtes identitāte ir nesalīdzināmi spēcīgāka par konfesionālo piederību, tāpēc iespēja, ka Stambulas konvencija kombinācijā ar dzimtes jēdzienu tiks ļaunprātīgi izmantota, pēc vajadzības paziņojot par pāreju sieviešu nometnē, ir niecīga. Vēl mazāka ir iespēja, ka ļaudis pulkiem vien sāks mainīt savu dzimti, tiklīdz uzzinās, ka dzimtes jēdziens nav bubulis, bet gan normāla analītiska kategorija.