Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums (varbūt vienīgi izņemot līgumu par Eiropas Savienību un NATO), kam Latvijas sabiedrība pievērsusi tik pamatīgu uzmanību. Un šis ir arī viens no pirmajiem "Jurista Vārdiem", kas gandrīz pilnībā veltīts viena starptautiska līguma apskatam (vēl atceros tikai "Abrenes atdošanas" apspriešanu).

Kaut arī Latvija Stambulas konvenciju jau ir parakstījusi, debates par ratifikāciju vēl ir priekšā, tādēļ šis "Jurista Vārds", iespējams, varētu izpelnīties ne vien mūsu lasītāju, bet arī plašāku vērību. Kā parasti, paļaujoties uz mūsu auditorijas neapšaubāmo spriestspēju, piedāvājam dažādus viedokļus, bet secinājumus atstājam katra paša ziņā.

Uz Stambulas konvenciju un kaislīgajām diskusijām par to var raudzīties no dažādiem skatpunktiem. Viens no aspektiem, ko nevajadzētu palaist garām, ir specifiskie apstākļi, kādos priekšstati par dzimumu līdztiesību un lomām veidojušies postpadomju telpā, tai skaitā Latvijā. Kā daudzos citos jautājumos (zinātnē, mākslā, mūzikā u.c.), arī šajā sfērā Latvijas iedzīvotāji diemžēl ilgas desmitgades ir bijuši atrauti no pārējās Eiropas telpas un pēc šīs piespiedu prombūtnes dzimumu vienlīdzības diskursam pieslēgušies (ja vispār pieslēgušies) tajā stadijā, kāds tas Eiropā bija 20. gadsimta nogalē.

Padomju okupācijas laikā, protams, tika kultivēts "sievietes traktoristes" un "sievietes kosmonautes" tēls un bērna audzināšana mājās netika pieļauta principā (visas darbarokas bija nepieciešamas ekstensīvās tautsaimniecības funkcionēšanai), tādēļ, teiksim, nodarbinātības un arī izglītības aspektā sieviešu līdztiesība tika īstenota faktiski piespiedu kārtā un visā pilnībā. Vienlaikus "atslēgas posteņus" padomju valstī ieņēma tikai vīrieši, sievietēm atvēlot tikai dekoratīvas lomas tautas deputātu padomēs un partijas kongresos. Kā tas totalitārā sabiedrībā pienākas, nekādas diskusijas, viedokļu sadursmes vai savu tiesību pašizpratne, protams, nebija iespējama – sieviešu tiesības (lai kādas tās būtu bijušas) šajā režīmā vienkārši "iekrita sievietēm klēpī".

Kaut arī pēc neatkarības atjaunošanas dzimumu vienlīdzība tāpat kā citas cilvēktiesības tika normatīvi nostiprināta (Satversmes VIII nodaļa, Latvijas pievienošanās starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem utt.), turklāt sieviešu tiesību jautājumam pievērsušās arī akadēmiskās aprindas (Latvijas Universitātē darbojas pat Dzimtes studiju centrs!), tomēr dzimumu vienlīdzības jautājums sabiedrības uzmanības lokā tā īsti nekad nav nonācis – to allaž pārmākušas citas sadzīviskas un politiskas aktualitātes, un acīmredzot nav bijis arī objektīvas nepieciešamības. Tāpat Latvijā faktiski nav feministisku kustību vai politisku partiju, kas īpaši akcentētu sieviešu tiesību problēmas. Turklāt statistiski šķiet, ka viss ir kārtībā vai pat "pārāk labi" – lai atceramies iepriekšējā Valsts prezidenta secinājumus par sieviešu īpatsvaru tiesnešu vidū!

Atgriežoties pie Latvijas Republikas dibināšanas, jāatgādina, ka tās pamatā tika likta tobrīd ļoti progresīvā politiskās līdztiesības ideja (Aspazija, Klāra Kalniņa u.c. Satversmes "mātes") un Satversme bija viena no pirmajām konstitūcijām Eiropā, kas noteica vēlēšanu tiesības gan vīriešiem, gan sievietēm: tieši no šīs normas izrietēja arī līdztiesība citos jautājumos, kā to savulaik norādīja Rozālija Purgale – vienīgā sieviete, kas kļuva par tiesnesi starpkaru periodā. Kā situācija un diskusijas būtu attīstījušās, ja Latvijas sabiedrība būtu bijusi līdzdalīga Eiropas intelektuālajā dzīve, – to ir grūti spriest.

Iespējams, Stambulas konvencijas vētrainā apspriešana un citi pašlaik aktuālie sabiedriskie un politiskie notikumi (Saeimas atbalstītie "Grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā", kas ierobežo sieviešu tiesības lemt par savu olšūnu ziedošanu, Luterāņu baznīcas lēmums liegt tiesības sievietēm kļūt par mācītājām, vairākas politiskās partijas, kas programmatiski uzsver konservatīvās ģimenes vērtības, u.c.) varētu kalpot par labu pamudinājumu jaunai tēmai Latvijas sabiedrības demokrātisko diskusiju dienaskārtībā – dzimumu līdztiesības satura izpratnes apspriešanai.