Jāņu dienas rītā uzzinājām: "breksiteri" ir uzvarējuši konsultatīvajā referendumā par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), turklāt, šķiet, paši sev par lielu pārsteigumu.

It kā vairs nav lielas jēgas spriest par to, kādu iemeslu dēļ valsts nonāca līdz šādam referendumam un konkrētajam iznākumam, tomēr ir vērts šos iemeslus atcerēties: britu politiķiem tiek pārmesta savu politiskās karjeras ambīciju risināšana ar referenduma kārts palīdzību, savukārt bulvāru presei – ka tā jau gadu desmitiem galēji primitivizējusi politikas apskatus, visās Lielbritānijas nebūšanās vainojot "Eiropas birokrātus"; tāpat vēlētāju biedēšanai veiksmīgi tikusi izmantota gan Sīrijas bēgļu krīze, gan Austrumeiropas (tai skaitā Latvijas) viesstrādnieki un noziedznieki, kā arī pat "vācu imperiālisms", kas mūsdienās esot manifestējies Eiropas projekta formā. Savs vārds droši vien būtu sakāms arī par Lielbritānijas izglītības sistēmas "īpašo kvalitāti", kas manifestējās interneta meklētāju statistikā, kad briti naktī pēc balsojuma (!) centās noskaidrot, kas īsti ir ES. No otras puses, protams, viena pagale nedeg – arī ES līdzšinējos darbības mehānismos netrūkst problēmu, tai skaitā lēmumu pieņemšanas un leģitimitātes procesos.

Brexit sludinātāji savai aģitācijai izmantoja visu populisma arsenālu – no saukļiem "atkal padarīt diženu" Lielbritāniju līdz atklāti melīgiem (jo neizpildāmiem) solījumiem ik nedēļu novirzīt veselības aprūpei 350 miljonus britu mārciņu, kas citādi esot jāiemaksā ES kasē, apturēt iedzīvotājus biedējošo imigrācijas plūsmu un izraidīt no valsts viesstrādnieku miljonus utt. Pret to, protams, nelīdzēja nekādi racionāli argumenti.

Diemžēl pret populismu demokrātiskā sabiedrībā nav drošu pretlīdzekļu. Ja tautas nobalsošanai nodotu jautājumu par zagļu roku ciršanu kā noziedzības apkarošanas metodi vai spīdzināšanu kā kriminālprocesuālu līdzekli, daudzi par to nobalsotu. Starp citu, arī ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps atklāti sludina atbalstu spīdzināšanai.

Šādā kontekstā ļoti pamācošs ir haoss, kas pārņēmis Lielbritāniju, kaut arī par to priecāties ir muļķīgi un īsredzīgi. Izrādās, "breksiteriem" nav skaidrs, ko ar savu uzvaru īsti iesākt. Turklāt viņi pēkšņi nemaz negrib steigties ar izstāšanos no ES un daudzi publiski atkratās no populistiskajām vīzijām, ko paši sazīmējuši. Vairāki Brexit sludinātāji atzinuši, ka pirmsreferenduma solījumi nemaz nav izpildāmi, lai nekaitētu Lielbritānijas interesēm. Savukārt Lielbritānijas ekonomika dramatiski izjūt referenduma negatīvās sekas. Dažās dienās daudzkārt pieaudzis rasistisku uzbrukumu skaits – Brexit kampaņa acīmredzot kādai iedzīvotāju daļai radījusi sajūtu, ka "tagad atļauts viss". Skotu politiķi demonstratīvi apsver atdalīšanos – var gadīties, ka "dižās Britānijas" sapnis pārvēršas par "mazās Anglijas" realitāti.

Kopsavelkot: atkal izrādījies, ka populisti, kā parasti, ir lieli savos vārdos, bet mazi savos darbos.

Un vēl – Brexit referendums uzdod daudzus starptautisko tiesību, Eiropas tiesību un konstitucionālo tiesību jautājumus, uz kuriem pagaidām nevar atbildēt nedz "breksiteri", nedz kāds cits. Piemēram, vai britu parlaments drīkstētu ignorēt šāda konsultatīva referenduma iznākumu? Cik drīz pēc referenduma Lielbritānijas valdībai būtu pienākums iesniegt izstāšanās paziņojumu ES institūcijām? Vai būtu jārīko vēl viens referendums par izstāšanās līgumu, kad (ja) par to tiks panākta vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Vai par šādu līgumu būtu jābalso arī citu ES valstu pilsoņiem, ne tikai britiem? Par sevi liek domāt arī konceptuāli jautājumi – vai demokrātiska mūsdienu valsts spēj pašaizsargāties no ārkārtīgi bīstamā populisma fenomena un vai Brexit gadījums tiks izmantots, lai sagrautu Eiropas kontinenta mieru un stabilitāti, vai arī – gluži pretēji – kalpos par stimulu neapšaubāmi nepieciešamajām reformām ES, lai dotu tai jaunu elpu un perspektīvu?

Šajā "Jurista Vārdā" publicējam pirmos Brexit komentārus, ko redakcijai snieguši Mārtiņš Paparinskis, Kristofs Šēve, Māris Lejnieks un Arnis Buka. Pagājušajā nedēļā "Jurista Vārds" intervēja arī ārkārtīgi pieredzējušo Eiropas tiesību zinātāju, EST ilggadējo ģenerāladvokātu seru Frensisu Džeikobu – šī britu tiesībnieka domas mūsu lasītāji varēs uzzināt kādā no tālākajiem vasaras žurnāla laidieniem.