Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas tiek visai plaši analizētas un citētas tiesību zinātnieku darbos, taču līdz šim pētnieku un praktiķu mazāku ievērību izpelnījušās Augstākās tiesas tiesnešu atsevišķās domas. Minētā institūta paplašināta ieviešana notikusi pirms vairākiem gadiem (attiecīgs regulējums Civilprocesa likumā ir spēkā no 2009. gada marta, Administratīvā procesa likumā – no 2013. gada janvāra), un tiesnešu atsevišķās domas, kas pievienotas spriedumiem vai lēmumiem, vairs nav retums. Augstākās tiesas mājaslapā judikatūras sadaļā pieejamā informācija liecina, ka Civillietu departamentā 2014. gadā piecās lietās, 2015. gadā – vienā lietā, bet 2016. gadā jau četrās lietās tiesneši pievienojuši savas atsevišķās domas. Administratīvo lietu departamentā atsevišķo domu prakse skaitliski ir mazāka: 2014. gadā – vienā lietā, 2015. gadā – vienā lietā (jāņem vērā, ka tiesneši savas atsevišķās domas pievieno arī slēgtā tiesas sēdē pasludinātam spriedumam, līdz ar to faktiskie skaitļi ir lielāki). Interesanti, ka Kriminālprocesa likumā (iepriekš – Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 302. pantā) tiesneša atsevišķo domu institūts pastāv salīdzinoši visilgāk, taču tā piemērošana praksē Latvijas tiesās faktiski nenotiek. Dažkārt tieši tas, vai konkrēts juridisks problēmjautājums tiesā izskatīts un pieņemts vienbalsīgi, var sniegt vērtīgu informāciju par tiesiskās domas attīstības gaitu tuvākā vai tālākā nākotnē. Uz to norāda arī Latvijas Universitātes docente Diāna Apse: "Tiesnešu atsevišķās domas ir īpašs analītisks palīgavots, kas veicina sabiedrības saliedētību un tiesu darbības efektivitāti, jo nodrošina uzticēšanos ilgtspējīgam tiesiskumam, brīdinot par tiesnešu vairākuma iespējamām kļūdām, par iespējamu prakses maiņu nākotnē un sagatavojot tai sabiedrību un tiesisko domu."

Pirms dažiem gadiem Eiropas Parlamenta veiktajā pētījumā "Dissenting opinions in the Supreme Courts of the Member States" (2012) tika secināts, ka Eiropā vēsturiski attīstījušās divas pretējas tradīcijas. Valstu, kurās tiesnešu atsevišķās domas netiek pieļautas (Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Malta, Nīderlande un Austrija), tiesību zinātnē rodami šādi argumenti: vēsturiskais konteksts (īpaši Francijā, kur apspriedes noslēpums (le secret du délibéré) tiek atzīts par vispārējo Francijas publisko tiesību principu jau kopš 14. gs., kad valdīja Francijas un Navarras karalis Filips V Garais), tiesnešu neatkarības un koleģialitātes saglabāšana, spriedumu un pašu tiesu autoritātes saglabāšana, skaidrības nodrošināšana. Savukārt absolūti lielākā daļa Eiropas valstu (Bulgārija, Čehija, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste) atzinušas, ka priekšroka dodama šādiem principiem un argumentiem par labu tiesneša atsevišķajām domām: vēsturiskais fons un tiesiskās kultūras attīstība; tiesnešu iekšējā neatkarība un vārda brīvība; autoritātes un skaidrības nodrošināšana; koleģialitātes stiprināšana (tiesnešu vienlīdzības aspektā); demokrātija un caurspīdīgums; dialogs ar citām tiesu instancēm. Ņemot vērā to, ka tiesnešu raksti zinātniskos izdevumos rodami salīdzinoši reti, tad tieši atsevišķajās domās formulētā nostāja kādā tiesību piemērošanas vai interpretācijas jautājumā sniedz neatsveramu ieguldījumu un informāciju par juridiskās problēmas pastāvēšanu. Tiesneša atsevišķo domu institūta būtība neslēpjas tikai vienpusējā tiesneša pienākumā tās rakstiski formulēt. Ir būtiski, lai šis atsevišķu tiesnešu raidītais signāls rod plašāku atbalsi un rada argumentētas diskusijas gan publikāciju izskatā, gan mācību auditorijās. Nākamais ķēdes posms ir jāuzņemas visai juristu saimei, no kuras aktivitātes vai, tieši otrādi, vienaldzības ir atkarīgs, kā nākotnē attīstīsies vai nostiprināsies juridiskā doma.