Latvijas Republikas karmiskā mantojuma daļa atsakās pieņemt nāvessodu kā nacionālās identitātes absolūta sastāvdaļu. Pamatā ir gan ģenētiskais apsvērums, ka skaitliski esam neliela tauta, gan arī atziņa, ka „latvietis ir latvieša labākā uzkoda pie alus". Proti, nāvessoda izpilde samazina graužamo, piekaujamo, apsaukājamo Latvijas iedzīvotāju daļu, tādējādi radot priekšnoteikumus potenciālai mentāli kanibāliskai malnutrīcijai.
Ja nepieciešams ietekmēt savu līdzcilvēkus, Latvijas iedzīvotājs izvēlēsies „citu ceļu", kā labpatikās izteikties mazajam Volodjam Uļjanovam. Tie ir dažādi „kara un ārkārtas stāvokļi", piemēram, laika posmā no 1934.gada maija līdz 1938.gada februārim Latvijā bija izsludināts kara stāvoklis, bet daudzu Latvijas iedzīvotāju apziņā minētais laika posms saistās ar Pirmās Republikas „zelta laikmetu". Arī šodien spēkā esošais likums „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" ļauj veikt dažādus piespiedu pasākumus - aizturēt ļautiņus, nodarbināt piespiedu darbos, atņemt mantiņas u.t.t. Tādējādi vēsturiski Latvijas Republika nav izveidojusies kā pārlieku asinskāra valsts, daudz tuvāks tai ir moku pilnais ciešanu ceļš Valdiņu, Oliņmāšu, Bālo zēnu un tūkstošiem citu ikdienišķo mocekļu Golgātas teciņu veidā.
Protams, laiks turpina savu tecējumu, un varbūt pienāks diena kā Turcijai, kad vilinājums atjaunot nāvessodu ir stiprāks par iespējamo zaudējumu, sabojājot attiecības ar Eiropas Savienību. Tāda diena Latvijā var iestāties šodien - 9,augustā, kad paredzēts Tiesu darbinieku dumpis. Skaidrs, ka galeniski iesietām izkaptīm un spriguļiem bruņotie Tiesu darbinieki lēti vis mierā neliksies - daudziem Valsts Kancelejas darbiniekiem neredzēt vairs Sauli. Un gan jau Pūles kungs ir izstrādājis plānu, kā Tiesu darbinieki ieņems Pastu un Telegrāfu, bet Tiesu informācijas sistēma pārņems kontroli pār visām elektroniskajām sistēmām. Gadījumā, ja dumpis vainagosies panākumiem, un Latvijā tiks nodibināta Tiesu darbinieku diktatūra, nav nekādas garantijas, ka Pūles kungam un Tiesu darbinieku revolucionāro šūniņu barvežiem neienāks prātā ideja izvilkt giljotīnas no apputējušajiem muzeju fondiem.

Interesanti, vai autore uzskata, ka ASV augstā noziedzības līmeņa dēļ (it īpaši autores minētajos 70.-80.gados) ir "perversa iekārta" un "nenormāla sabiedrība", kas tad attaisno nāvessodu aktīvu praktizēšanu šajā valstī. Tāpat salīdzinoši bieži lasāmo ziņu kontekstā, kur tiek vēstīts par bērnu nežēlīgu nonāvēšanu, grūti piekrist apgalvojumam, ka nežēlīgi noziegumi ir reta anomālija, kas nevar kalpot par pamatu nāvessoda nepieciešamībai.