Raksta mērķis ir izvērtēt, kā pašlaik notiek pāreja no aizklātas ieguldījumu strīdu izšķiršanas līdz pilnīgi atklātam procesam, kādi ir ieguvumi vai trūkumi, ieviešot atklātību šajā jomā. Ņemot vērā, ka visbiežāk strīdus, kas rodas no šādiem starptautiskiem līgumiem, izšķir, izmantojot Ieguldījumu strīdu izšķiršanas starptautiskā centra (turpmāk – ICSID) vai Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (turpmāk – UNCITRAL) sistēmas,³ šajā rakstā tiek analizēti tieši šie instrumenti.⁴

Atklātība ir pamats labai pārvaldībai.⁵ Atbildīga valdība gādā, ka sabiedrība ir informēta par to, cik labi tiek vadīta valsts un cik labi tiek nodrošināta ieguldījumu aizsardzība, tostarp tajos sektoros, kas ir svarīgi sabiedrībai, piemēram, medicīna, vide, transports u.c. Arī ārvalsts ieguldītājiem ir jābūt atbildīgiem, investējot konkrētajā valstī.⁶ No vienas puses, pārspīlēta konfidencialitāte un tiesas spriešana "aiz slēgtām durvīm" lietās, kas skar sabiedrības intereses, ir viens no galvenajiem trūkumiem ieguldītāju valsts strīdu izskatīšanas sistēmā.⁷ Turklāt šādās lietās var tikt piespriests valstīm kompensēt ieguldītājam nodarītos zaudējumus. Parasti šādi zaudējumi tiek segti no valsts līdzekļiem, tādēļ arī šī fakta dēļ nodokļa maksātājiem ir tiesības uz informāciju par šādām kompensācijām un to pamatojumu. Noklusējot informāciju, iedzīvotājiem un medijiem rodas aizspriedumi un liekas spekulācijas.

Tomēr, no otras puses, publiskojot lietas detaļas vēl pirms sprieduma taisīšanas, pastāv risks, ka strīds vairs nebūs juridisks, bet jau politisks. Piemēram, kāda no pusēm var tieši izmantot sabiedrības viedokli, lai ietekmētu šķīrējtiesas procesu. Tas savukārt var radīt situāciju, ka lietā nevar noslēgt izlīgumu, jo elektorāts varētu neizprast brīvprātīgu naudas samaksu investoram pretēji saistoša sprieduma izpildei.⁸ Bieži vien ieguldījumu strīdos puses vēlas ievērot pilnīgu konfidencialitāti.