Šajā rakstā autors vispirms rod atbildi, kāpēc vispār persona jādefinē par žurnālistu. Tālāk tiek apskatītas divas galvenās žurnālista definēšanas teorijas, kuras ir sastopamas valstu un tiesu praksē, – institucionālā un funkcionālā. Tāpat rakstā tiek pētīta žurnālista avotu aizsardzības privilēģijas juridiskā daba un tas, pie kādiem nosacījumiem to var piešķirt personai, kas nav žurnālists "tradicionālajā" izpratnē. Pamatā tiks salīdzināta Eiropas un ASV pieeja šajos jautājumos, vienlaikus īsumā pievēršoties arī Latvijas tiesiskajam regulējumam, kā arī citu starptautisko organizāciju praksei.

I. Žurnālista statusa nepieciešamība

Pirms sākt analizēt žurnālista definēšanas teorijas un iztirzāt avotu aizsardzības privilēģijas īpatnības, autora ieskatā, vispirms ir svarīgi rast atbildi, kāpēc vispār tas būtu jādara. Proti, žurnālista darbības mērķis un galvenais uzdevums ir informēt sabiedrību par tai svarīgiem notikumiem. Savukārt žurnālista tiesības veikt šādas funkcijas izriet no tiesībām uz vārda brīvību. Vienlaikus vārda brīvība ir universāli garantētas tiesības, kas sevī ietver tiesības brīvi paust viedokli un izplatīt informāciju. Lūk, tad kāpēc nepieciešams kādu definēt par žurnālistu, ja ikviena persona var pēc būtības veikt žurnālista pamatfunkcijas caur tiesību uz vārda brīvību prizmu? Atbilde slēpjas tajā, ka žurnālistam atšķirībā no citām personām ir pieejamas dažādas būtiskas privilēģijas, lai viņš varētu savu darbu veikt efektīvi.

Neapšaubāmi, viena no žurnālista vissvarīgākajām privilēģijām ir viņa tiesības sargāt avotus,¹ un tai autors šajā darbā pievērsīsies vēlāk. Taču žurnālistiem piemīt arī citas privilēģijas, kuras izriet no katras valsts nacionālajām tiesību normām vai starptautisko cilvēktiesību prakses. Šajā sakarā autors minēs divas citas žurnālista privilēģijas.

Pirmkārt, žurnālistiem ir tiesības netraucēti un brīvi iekļūt dažādos valsts mēroga pasākumos, kā arī saņemt svarīgus dokumentus vai informāciju par tiem, tādējādi nodrošinot pienācīgu un efektīvu sabiedrības informēšanu par svarīgiem notikumiem.² Piemēram, Latvijas likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" (turpmāk – Preses likums) žurnālistiem dod tiesības atrasties sabiedriski nozīmīgu notikumu vietās un, ziņojot par tiem, izmantot oficiālos sakaru kanālus,³ kā arī, saņemot akreditāciju, iekļūt noteiktu institūciju rīkotajās atklātajās sēdēs un saņemt to dokumentus.⁴

Otrkārt, žurnālistiem ir plašākas vārda brīvības robežas, veidojot un publicējot ziņas.⁵ Šī atziņa izriet no žurnālista sargsuņa lomas, jo atšķirībā no citiem cilvēkiem, kuri pārsvarā savas tiesības uz vārda brīvību izmanto personīgajām vēlmēm un mērķiem, žurnālisti savu vārda brīvību izmanto visas sabiedrības labā. Tāpēc žurnālista vārda brīvības ierobežojums ir daudz smagāks.

Tieši tāpēc mūsdienās jautājums par to, kas var būt žurnālists šīs profesijas privilēģiju iegūšanas kontekstā, ir tik ļoti svarīgs, īpaši blogeriem, sociālo portālu vietnēm un citām personām un organizācijām, kuras nepieder un bieži vien arī nevēlas piederēt profesionālo mediju kultam, tomēr minētās privilēģijas iegūt vēlas.

II. Divas žurnālista definīcijas

Pašlaik nepastāv neviens valstīm saistošs starptautisks līgums, kas noteiktu konkrētu žurnālista definīciju. Līdz ar to valstīm un to tiesām ir tiesības pašām noteikt, kā definēt šīs profesijas pārstāvjus. Tomēr, aplūkojot vairāku valstu normatīvo regulējumu un tiesu praksi šajā jautājumā, ir redzams, ka šī jautājuma risināšanā galvenokārt tiek izmantotas divu veidu definīcijas – institucionālā un funkcionālā.

1. Institucionālā definīcija

Cik autoram zināms, nevienā tiesību aktā vai tiesu praksē nav lietots tieši apzīmējums "institucionālā definīcija". Tomēr, kā izriet no autora veiktā pētījuma un turpmākā raksta, pēc institucionālās definīcijas žurnālists ir persona, kas strādā reģistrētā ziņu organizācijā, kura dibināta ar mērķi vākt un izplatīt ziņas un informāciju, vai persona, kas ir akreditēta valstī esošā žurnālistu biedrībā. No šīs definīcijas izriet arī tas, ka visas no žurnālista profesijas izrietošās privilēģijas tiks garantētas tikai personām, kas atbilst šiem nosacījumiem.

Institucionālās definīcijas jēga un pamatojums saistīts ar valsts pienākumu garantēt samērīgu līdzsvaru starp preses brīvību un citām pamattiesībām, piemēram, tiesībām uz privāto dzīvi, kā arī sabiedrības drošības un demokrātiskās iekārtas nodrošināšanu un sargāšanu.