Ekspropriācija kā valsts prerogatīva ir ieguvusi starptautisko paražu tiesību statusu un ir atspoguļota valstu praksē un daudzos starptautisko tiesību instrumentos.⁴ Protams, jāatzīmē, ka šīs konkrētās valstu tiesības nav neierobežotas un nevar tikt izmantotas ad absurdum. Tādējādi valstis šīs tiesības var izlietot tikai starptautiskajās tiesībās noteiktajos gadījumos, sniedzot indivīdam atbilstošu kompensāciju.⁵ Līdz ar to arī prettiesiskas ekspropriācijas aizliegums mūsdienās ir ieguvis paražu tiesības statusu, t.i., valda uzskats, ka, neizpildoties starptautiskajās tiesībās noteiktajiem kritērijiem, piemēram, uzņemošā valsts nav izmaksājusi ārvalstu ieguldītājam atbilstošu kompensāciju, valsts ir veikusi starptautisko tiesību pārkāpumu.⁶

Šajā kontekstā pats jēdziens "ekspropriācija" norāda uz ārvalstnieka īpašuma atņemšanu, ko var veikt uzņemošā valsts, kuras jurisdikcijā atrodas ārvalstnieka īpašums. Tomēr jāpiezīmē, ka, kā tiks turpmāk aprakstīts, ekspropriācijas jēdziena tvērums un izpratne nav apskatāma šauri, tikai konkrētas kustamas vai nekustamas lietas – fiziskas vai juridiskas atņemšanas robežās. Attiecīgi modernās starptautisko ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības tiesības aizsargā gan ieguldītāja īpašumtiesības, t.i., tiesības būt konkrētās lietas īpašniekam un baudīt absolūtas varas tiesības pār šo īpašumu (angļu val. – investor"s legal title), gan ārvalstu ieguldītāja tiesības gūt peļņu un noteiktu labumu no sava ieguldījuma.⁷ Secināms, ka starptautisko ieguldījumu aizsardzības tiesībās jēdziens "ekspropriācija" ietver sevī vairākus aspektus, kas ir vērtējami, nosakot šī juridiskā jēdziena konstatēšanas faktu attiecīgajā dzīves situācijā. Valstis ir centušās ietvert BIT pielikumos skaidrojumus, kādas darbības ir uzskatāmas par ekspropriāciju, bet šis uzskaitījums nav uzskatāms par izsmeļošu un tikai ieskicē to darbību loku, kas var tikt kvalificētas kā ekspropriācija vai tai pielīdzināmas darbības.⁸

Neraugoties uz faktu, ka nacionalizācija un tieša ārvalstu ieguldījumu ekspropriēšana ir visai reta parādība starptautiskajā praksē,⁹ ekspropriācijas regulējums ieņem nozīmīgu lomu starptautiskajās tiesībās, jo ir izveidojušās jaunas ārvalstnieka īpašuma atņemšanas formas, tajā skaitā – pakāpeniskā ekspropriācija (angļu val. – creeping expropriation).¹⁰ Šajā kontekstā ir būtiski atšķetināt šī jēdziena jēgu un mērķi starptautisko ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības tiesību jomā, lai skaidri identificētu situācijas, kurās ieguldītājam piemīt locus standi pieprasīt no valsts noteiktu atlīdzinājumu un/vai gandarījumu par tā aizskartajām tiesībām. Tas ir nepieciešams, jo starptautiskās ieguldījumu tiesības un uzņemošās valsts pienākums sniegt kompensāciju par ekspropriāciju ir nesaraujami saistīts ar fakta konstatēšanu – vai ir notikusi ekspropriācija, nevis ar faktu, vai ekspropriācija ir bijusi tiesiska vai prettiesiska.¹¹

Ievērojot iepriekš minēto, pirmkārt, jāuzsver, ka ārvalstu ieguldījumu aizsardzības noteikumi nedrīkst tikt "apieti", sadalot valsts rīcību alternatīvās darbībās, kas, skatot tās kopsakarā, ir uzskatāmas par netiešo ekspropriāciju, tomēr katra atsevišķi nerada tādu pašu ietekmi uz ārvalstu ieguldītāja tiesībām.¹² Otrkārt, starptautisko ieguldījumu aizsardzības tiesību izpratnē jau ilgāku laiku ir atzīts, ka ekspropriācija var tikt konstatēta tieši un nepastarpināti vienas vai vairāku darbību ietvaros.¹³ Iepriekš norādītais savā ziņā rada problēmas nošķirt prettiesisku no tiesiskas valsts rīcības, kā arī konstatēt faktu, vai vispār ipso facto ir notikusi ekspropriācija starptautisko ieguldījumu aizsardzības tiesību izpratnē.

Ārvalstu ieguldītāja tiesību aizskārums ne vienmēr notiek vienā mirklī, valstij veicot vienu konkrēti identificējamu darbību – pieņemot kādu lēmumu, veicot grozījumus nacionālajos tiesību aktos. Bieži vien ekspropriācija nav skatāma kā statiska un vienā mirklī konstatējama darbība, kura uzskatāmi ar tās raksturu parāda, ka ārvalstu ieguldītāja īpašuma tiesības ir aizskartas noteiktā veidā.¹⁴ Tādējādi redzams, ka bieži vien valsts rīcības kombinācija var izraisīt ārvalstu ieguldītāja kontroles zaudēšanu pār savu ieguldījumu tādā apmērā, ka var droši secināt, ka ir konstatējama ekspropriācija. Piemēram, ārvalstniekam pieder gumijas rūpnīca uzņemošajā valstī. Rūpnīca darbojas ar peļņu, bet uzņemošā valsts ir pieņēmusi vairākus tiesību aktus, kas ietekmē rūpnīcas ekonomisko aktivitāti. Pirmkārt, valsts samazina darbinieku darbalaika apjomu līdz 38 stundām un vienlaikus aizliedz virsstundu darbu, kā rezultātā rūpnīcas īpašniekam ir jāsaīsina rūpnīcas darbības laiku. Otrkārt, dažus mēnešus vēlāk valsts samazina atļauto emisijas izplūdes apmēru atmosfērā šāda veida rūpnīcām, kas tādējādi nosaka rūpnīcas īpašniekam samazināt gumijas ražošanas apjomus.