Ievads

Serbijas tiesību sistēma pieder pie civiltiesību jeb kontinentālo tiesību loka. Serbijas privāttiesības ir attīstījušās Eiropas tiesību tradīciju ietekmē, un Serbijas juristi darbā bieži balstās uz salīdzinošajām tiesībām, kad tiek pētītas un kritizētas Serbijas tiesības.¹ Turpinot sociālistiskās Dienvidslāvijas perioda tradīcijas, Serbijai nav civilkodeksa, bet pastāv atsevišķi likumi, kas regulē privāttiesību jomas: ģimenes tiesības, īpašumtiesības, mantošanas tiesības utt.

Svarīgākie mantošanas tiesību avoti ir Mantošanas likums, kurā ietverti pamatnoteikumi, un Likums par bezstrīdus procedūrām, kurā rodami galvenie procedūras priekšraksti. Ja nav strīda par mantojumu, mantošana tiek kārtota bezstrīdus procedūrā. No otras puses, ja pastāv strīdi par faktiem, šie strīdi tiek risināti parastajā civiltiesiskajā kārtībā saskaņā ar Civilprocesa likumu.

Serbijas Republikas Konstitūcija garantē tiesības uz mantojumu,² tiesības uz īpašumu³ un īpašu ģimenes aizsardzību.⁴ Šīs normas tiek interpretētas kopā kā privātā mantojuma aizsardzības institūts, kas ietver testatora rīcības brīvību, kā arī mantošanu pēc likuma, kas balstās uz ģimenes saiknēm un neatņemamajām daļām tuviem ģimenes locekļiem.⁵ Konstitūcijā uzsvērts, ka tiesības uz mantojumu nevar tikt ierobežotas likuma prasību neievērošanas dēļ. Tas balstīts uz Konstitucionālās tiesas spriedumu, kurā tiesa atzinusi par spēkā neesošu Mantošanas likuma normu, kas ģimeni atstājušiem locekļiem liedza tiesības uz mantojumu.