Civilprocesa likuma¹ (turpmāk – CPL) 1. panta pirmā daļa nosaka, ka katrai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Vēršoties tiesā, prasītājs prasības pieteikumā izsaka savus apgalvojumus par notikušo, kas tiek izklāstīti prasības pieteikuma tekstā, bet pielikumam pievieno pierādījumus, kā to nosaka CPL 129. pants, kas apstiprina prasības pieteikumā norādīto. Kā norāda profesors V. Bukovskis, "prāvnieku darbību, kas vērsta uz viņu apgalvojumu un paskaidrojumu patiesuma apliecināšanu pienācīgas kompetentas tiesas priekšā, sauc par pierādīšanu".² Pierādīšanas pienākums gulstas uz personu, kura izsaka noteiktus apgalvojumus par konkrētiem lietas apstākļiem. D. Ose atzīmē, ka "civilprocesuālajā tiesvedībā īpaša uzmanība tiek veltīta tieši pierādīšanas procesam kā būtiskākai tiesvedības procesa sastāvdaļai, jo atkarībā no izvēlētajām pierādīšanas metodēm, pierādīšanas līdzekļiem un veidiem strīda puses mēģina pārliecināt tiesu par savu skatījumu uz lietas apstākļiem".³ No teorijas raugoties, šķiet – kādas gan šajā jautājumā var būt problēmas. Puses iesniedz pierādījumus. Tiesa novērtē un taisa spriedumu. Tomēr, vērojot praktisko tiesību normu piemērošanu tiesās un lasot publiski pieejamos tiesu spriedumus, ir redzams, ka ne viss ir tik gludi, kā tas ir ierakstīts likumā. It īpaši tas attiecināms uz tiem gadījumiem, kad prasītāji savu prasību cenšas pamatot ar vairāku notikumu secību, kas ne vienmēr ir tieši saistīti ar konkrēto strīdus priekšmetu un kuri noveduši pie konkrētās lietas izskatīšanas.

Domājams, ka ikvienam, kurš piedalās tiesu procesos, kā arī lasa tiesu spriedumus, ir nācies saskarties ar frāzēm – "Tiesas kolēģija secina, ka atbildētājs nav pierādījis sava.