Regula I bija pirmais Eiropas Padomes normatīvais akts, kas šādā mērogā noteica pārrobežu maksātnespējas procedūru regulējumu. Savukārt Latvijas Republikai šī Regula I kļuva par saistošu kopš brīža, kad Latvija kļuva par vienu no ES dalībvalstīm, proti, no 2004. gada 1. maija.

Jāatzīst, ka līdz Regulas I pieņemšanas brīdim "bija vairāki mēģinājumi šos jautājumus centralizēti noregulēt, piemēram, 1995. gada 23. novembrī tika izstrādāta Maksātnespējas procedūru konvencija, par kuru bija daudz diskusiju, tomēr dalībvalstīs, līdz galam nevienojoties par savu interešu regulējumu, tā arī neratificēja minēto konvenciju".²

Regulas I mērķis ir nodrošināt pārrobežu maksātnespējas procedūras efektivitāti un aptvert visus parādnieka aktīvus,³ tādējādi kopumā uzlabojot komercdarbības vidi.

Tomēr, kaut arī "kopumā tika uzskatīts, ka Regula I veiksmīgi darbojas, atvieglojot pārrobežu maksātnespējas procedūras ES ietvaros, Eiropas Komisija, izvērtējot pārrobežu maksātnespējas procedūras regulējumu un tā piemērošanu no praktiskā viedokļa, atklāja vairākas problēmas Regulas I piemērošanā praksē. Kā rezultātā Eiropas Komisija ir rosinājusi novērst atklātās nepilnības, paplašinot Regulas I darbības jomu, pārskatot maksātnespējas procedūru definīciju, precizējot noteikumus par procesu piekritību, kā arī nodrošinot dalībvalstu maksātnespējas reģistru savienojamību un uzlabojot procesā iesaistīto pušu sadarbību".⁴

"Regulas I nepilnības tika konstatētas praksē atkarībā no katras dalībvalsts nacionālā normatīvo aktu regulējuma. Latvijā šādu pārrobežu maksātnespējas procesu līdz šim ir bijis salīdzinoši maz, tomēr regulāri šādos procesos iesaistītajām personām rodas neskaidrības par Regulas I pareizu piemērošanu un attiecīgi veicamām darbībām šo procesu ietvaros."⁵

Tāpat praksē radās grūtības, nosakot, kuras dalībvalsts kompetencē ir maksātnespējas procedūru sākšana. Lai gan tiek plaši atbalstīta piekritības piešķiršana galveno maksātnespējas procedūru sākšanai dalībvalstij, kurā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, ir radušās grūtības, piemērojot šādu pieeju praksē. Regulā I paredzētie noteikumi par piekritību tika kritizēti par to, ka tie ļauj uzņēmumiem un privātpersonām izvēlēties labvēlīgākās tiesas piekritību, ļaunprātīgi pārvietojot galveno interešu centru.⁶ Regulas I piemērošanas gaitā par būtisku nepilnību tika atzīts fakts, ka uz doto brīdi "nav obligāti publicēt vai reģistrēt lēmumus par maksātnespējas pasludināšanu dalībvalstīs, kur šī procedūra ir uzsākta. Tāpat nav arī Eiropas maksātnespējas reģistra, kas ļautu meklēt informāciju vairākos valstu reģistros. Tomēr laba pārrobežu maksātnespējas procedūru darbība lielā mērā ir saistīta ar to, ka attiecīgi lēmumi saistībā ar maksātnespējas procedūrām tiek publicēti. Tiesnešiem ir jābūt informētiem par to, vai procedūras jau ir sāktas citā dalībvalstī; kreditoriem vai potenciālajiem kreditoriem ir jāzina, ka ir sāktas procedūras".⁷

Ņemot vērā Eiropas Komisijas iniciatīvu, ir izstrādāta jauna maksātnespējas regula – Eiropas Parlamenta un Padomes (ES) 2015. gada 20. maija Regula Nr. 2015/848 par maksātnespējas procedūrām⁸ (turpmāk – Regula II). Ir paredzēts, ka Regula II būtiski pilnveidos pārrobežu maksātnespējas procesu norisi, tajā skaitā maksātnespējas procedūru piekritību un caurskatamību, uzlabojot Eiropas regulējumu attiecībā uz pārrobežu maksātnespējas gadījumu risināšanu un tā spēju pārvarēt finansiālās krīzes.