28. Februāris 2017 /NR. 9 (963)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesības uz starptautisko aizsardzību Latvijas Republikā. Misija ir iespējama
Sprediķis ar juridiskām niansēm
Mg. iur.
Edgars Oļševskis
jurists, lektors, domātājs 

Neizraidīšanas princips (non-refoulement) atzīstams par cilvēktiesību, kas attiecināma uz personu neatkarīgi no patvēruma pieprasījuma vai galalēmuma patvēruma procedūrā. Izraidot personu uz valsti, kurā tās dzīvība vai veselība ir apdraudēta, par pārkāpējvalsti tiks atzīta ne vien mērķvalsts, bet arī tā valsts, kas izraida. Šis princips ir noteikts ne vien 1951. gada Ženēvas konvencijas 33. pantā, bet arī Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem trešajā pantā. Autors rakstā plaši apskatījis neizraidīšanas principa teorētisko attīstību, kā arī tā piemērošanas problemātiku Latvijā.

"Bēgļu kustība vērsās plašumā. Cara valdība praktiski atzina savu nespēju atrisināt šo sarežģīto problēmu. Vidzemes muižniecības landmaršals Ā. Pilārs-Pilhaus pauda satraukumu, ka var pienākt brīdis, kad "izmisumā novestie izbadējušies miljoni valstij nozīmēs lielākas briesmas nekā ārējais ienaidnieks"1 (..) Bēdīgākais bija tas, ka simtiem tūkstošu kurzemnieku atstāja dzimteni un daļa no šiem cilvēkiem nekad vairs Latvijā neatgriezās (..) Karš dezorganizēja Latvijas izglītības iestāžu darbu un mācību skolās. Simtiem skolotāju iesauca armijā. Tuvojoties frontei, daudzas mācību iestādes evakuēja, skolēni līdz ar vecākiem devās bēgļu gaitās."2

"Vienīgais, kas nepieciešams, lai ļaunums triumfētu, ir labu cilvēku bezdarbība."3

– Edmunds Bērks (Edmund Burke)

 

Neviens negrib ilgstoši palikt ārpus mājām. Tu – nē, un es arī – nē. Viss pārējais ir aizspriedumi. Izglābti mēs ātri mēdzam aizmirst to izmisuma sajūtu, kas bija mūs pārņēmusi pagātnē kādas nepārvaramas problēmas priekšā. Tā ir kaut kāda dziļa emocionāla krīze – šī spēja aizmirst to, kas tevi glābj, kas tevi maina, kas tevi veido.

Raksta mērķis nav sniegt ievadu patvēruma procedūru regulējošajos tiesību avotos,4 sniegt statistiskos datus un to izvērstu analīzi šajā jomā5 vai izdabāt visiem, slēpjoties aiz tādiem jēdzieniem kā "tiesībpolitisks lēmums"6 vai "citi laiki".7 Šī raksta mērķis ir atgādināt par cilvēcīgumu un humāniem apsvērumiem. Naivi, bet pārliecinoši. Tam pakārtots, izvirzāms ir arī mērķis pamatoti norādīt uz tiesību piemērošanas nepilnībām Latvijas Republikā patvēruma un izraidīšanas procedūrā un novērst tās.8 Tādējādi autors pieprasa iestādes un tiesas kvalitatīvākus nolēmumus patvēruma jomā, kā arī neizraidīšanas principa ievērošanu neatkarīgi no atteikuma piešķirt starptautisko aizsardzību, ja ir objektīvs pamats uzskatīt, ka personas dzīvība vai veselība pakļauta riskam. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.

Šim rakstam ilgi neveidojās formāts. Te nebūtu vietā nedz juridiskās kazuistikas, nedz birokrātiskais stils, tāpat arī patosa devai ir jābūt samērīgai. Gala beigās autors izšķīrās par labu atzinumam jeb sprediķim ar juridiskajām niansēm. Autors neapgrūtinās lasītāju ar nevajadzīgām atsaucēm, taču viss paustais ir tiesiski pamatots, un autors atbild par katru minēto vārdu.

Juristiem (un šeit autors īpaši uzrunā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – PMLP) juristus, juridiskās palīdzības sniedzējus un tiesnešus) jāatceras svarīgs tiesiski nozīmīgs aspekts – patvēruma meklētāju un bēgļu problemātika ir starptautiskās aizsardzības piešķiršanas un cilvēktiesību jautājums, kura epicentrā ir cilvēks, nevis valsts. Lai pastiprinātu efektu, būtu jānorāda, ka minētais tieši izriet no ANO 2016. gada Ņujorkas deklarācijas.9 Jā, pamatoti būtu apgalvot, ka personai ir tiesības pieprasīt patvērumu, nevis subjektīvās tiesības uz patvērumu jebkurā situācijā. Tāpat pamatots un leģitīms ir valsts mērķis aizsargāt savas robežas, kontrolēt migrācijas plūsmu un garantēt drošību savā teritorijā. Tomēr tikpat būtiski ir atcerēties, ka, pildot savas funkcijas un izraugoties līdzekļus leģitīma mērķa sasniegšanai, valsts rīcībai ir jābūt pamatotai, tiesiskai un taisnīgai. Tādēļ patvēruma lietas sen jau nav un arī nebūs tikai iekšējs [politisks] jautājums, kas izlemjams ekskluzīvi ministrijas un tās pakļautībā esošo iestāžu ietvaros. Šis nav konservatīvās vai liberālās politikas jautājums. Šis nav birokrātiski vienveidīgas pieejas jautājums, kuras miglā individuālie lietas aspekti zūd ezīša stilā. Šis nav cilvēka apzīmogošanas jautājums.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties