Konstitucionālās sūdzības gadījumos likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus – tikai tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu. Jautājums par tiesību normu darbības apturēšanu nav uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu.¹ Šie Satversmes tiesas vārdi šobrīd jau ir kļuvuši par dogmu, no kuras nav izdevies izsprukt nevienam konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kas vēlējies panākt tiesību normu darbības apturēšanu, un kuru kā dzejoli spēj deklamēt ikviens Satversmes tiesas procesa praktiķis.² Tādēļ varētu šķist, ka Latvijā tiesību normas darbības apturēšana konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir kā neaizsniedzams sapnis. Taču šis sapnis nav nemaz tik neaizsniedzams, kā tas sākotnēji varētu šķist.

Tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums konstitucionālās sūdzības gadījumos, kuru Satversmes tiesai nācās atrisināt, nebija tikai jautājums par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas bija jautājums par to, kā labāk ir īstenojams varas dalīšanas princips un kā ir veidojamas konstitucionālās tiesas un likumdevēja savstarpējās attiecības, lai to ietvaros valdītu konstitucionāla līmeņa miers. Satversmes tiesa lēma, ka tobrīd mieru abu attiecībās varēja labāk panākt ar pašierobežošanos, nevis juridisko aktīvismu, proti, tiesību normu darbības ierobežošanas jautājums izlemjams likumdošanas procesa, nevis Satversmes tiesas procesa ietvaros. Vienlaikus Satversmes tiesa nav pateikusi, ka konstitucionālās sūdzības gadījumos šādai iespējai nevajadzētu pastāvēt. Ir izlemts, ka būtu vēlams, lai par šādu pagaidu aizsardzības līdzekli izšķirtos pats likumdevējs.

Tas, vai šāds lēmums bija pareizs, nepārprotami, ir diskutabls un ļoti jūtīgs jautājums, par kuru autors ir centies izvērst arī nelielu polemiku.³ Taču šajā rakstā tā netiks turpināta, un tā vietā, neatkarīgi no tā, kādā veidā ir izlemjams jautājums par Satversmes tiesas tiesībām ierobežot tiesību normu darbību, autors vēlas vērst uzmanību, kāpēc Latvijā ir svarīgi, lai Satversmes tiesai tiktu nodrošinātas tiesības ierobežot tiesību normu darbību konstitucionālās sūdzības gadījumos un kāpēc šobrīd esošais tiesību aizsardzības mehānisms var izrādīties ne līdz galam efektīvs.

Pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu nozīme un Satversmes tiesas piemērs

Satversmes 92. pants uzliek likumdevējam par pienākumu izveidot juridisku mehānismu, ar kura palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir pārkāptas vai aizskartas, spētu panākt efektīvu savu tiesību aizsardzību.⁴ Tas ietver gan pienākumu izveidot tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās tiesību normas.⁵ Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.⁶ Satversmes tiesas procesam ir jābūt taisnīgam, un likumdevējam ir jāraugās līdzi, vai Satversmes tiesas likumā ietvertās tiesību normas ir pietiekamas, lai Satversmes tiesa to varētu nodrošināt.⁷

Taisnīgs tiesas process ir efektīvs tiesas process. Satversmes tiesas procesu nevar uzskatīt par efektīvu, ja tas nenodrošina pilnvērtīgu un adekvātu personas tiesību aizsardzību.⁸ Pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļi, kuri noregulē tiesiskās attiecības, par kurām persona ir vērsusies tiesā, līdz brīdim, kad lieta tiek faktiski izlemta, tiek paredzēti tiesu procesos, lai nodrošinātu adekvātu un pilnvērtīgu tiesas kontroli. Šāds uzskats ir plaši atzīts tiesību doktrīnā.⁹ To ir atzinusi Venēcijas komisija attiecībā uz konstitucionālām tiesām, arī attiecībā uz tiesībām ierobežot tiesību normu darbību.¹⁰ Tas atspoguļojas arī tajā, ka administratīvām tiesām un vispārējās jurisdikcijas tiesām ir nodrošināts plašs iespējamo pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu klāsts, Satversmes tiesai pat atzīstot, ka prasības nodrošināšana un ar to saistīto jautājumu izlemšana ir civilprocesa būtiska sastāvdaļa.¹¹ Tas atspoguļojas arī starptautisko tiesu un ārvalstu tiesu praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesai un Eiropas Savienības Tiesai ir tiesības piemērot jebkādus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus, ko tās uzskata par nepieciešamiem, normatīvi neierobežojot to izvēli.¹² Savukārt tādās valstīs kā Austrija, Albānija, Armēnija, Beļģija, Horvātija, Igaunija, Gruzija, Vācija, Lihtenšteina, Polija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Šveice un Turcija pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošana ir kļuvusi par ierastu parādību pat konstitucionāla rakstura strīdos.¹³

Satversmes tiesas procesā pastāv tikai viens pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis, un konstitucionālās sūdzības gadījumos tā ir tiesas nolēmuma izpildes apturēšana,¹⁴ kad nolēmuma izpilde radītu būtisku kaitējumu vai padarītu neiespējamu Satversmes tiesas sprieduma izpildi.